“Vai, lūdzama zemes māte,
Dod man kapa atslēdziņu,
Lai es varu kapu slēgt
Priekš tàs vecas māmuļites.”
Šobrīd Latvijā ir populārs vārds Halloweens, un tā tradīcijas aizgūtas no citām valstīm.
Halloween svētkus zinām kā dienu gan bērni joko un pieprasa saldumus.
Bet patiesībā Halloween pirmsākumi meklējami senajā Ķeltu festivālā “Samhain”. Ķelti, kas dzīvoja pirms 2000 gadiem, galvenokārt apgabalā, kas tagad ir Īrija, Apvienotā Karaliste un Francijas ziemeļi, savu jauno gadu svinēja 1. novembrī.
Šī diena iezīmēja vasaras beigas un ražas novākšanu un tumšās, aukstās ziemas sākumu – gada laiku, kas bieži bija saistīts ar cilvēka nāvi. Ķelti uzskatīja, ka naktī pirms jaunā gada robeža starp dzīvo un mirušo pasaulēm kļūst neskaidra. Naktī uz 31. oktobri viņi svinēja “Samhain”, kad tika uzskatīts, ka mirušo spoki atgriežas uz zemes.
Arī Latvijā ir laiks, kad tiek uzskatīts, ka mirušie gari atgriežas uz zemes, šo laiku sauc par Veļu laiku.
Veļu laiks
Veļu laiks latviešu Saules kalendārā ir laika posms no Apjumībām (Miķeļiem) līdz Apkūlībām (Mārtiņiem) vai no Apkūlībām līdz Ziemassvētkiem.
Viena no svarīgākajām veļu laika dienām bija Simjūda diena 28. oktobrī, kas dažviet bija arī pēdējā veļu laika diena, kad rīkoja beidzamo mielastu, pēc kura veļus sūtīja atpakaļ.
Citas nozīmīgas dienas veļu laikā bija Rudens Māra 1. oktobrī un Vecie Miķeļi jeb Lapbiris 14. oktobrī, kad pareģoja laiku nākamajai ziemai.
Simjūda diena
Simjūda diena savu nosaukumu aizguvusi no kalendāriem – kristīgā baznīca 28. oktobrī atzīmēja apustuļu Simona (Sīmaņa) un Jūdas dienu. Kalendārā šos vārdus tolaik rakstīja saīsinātus – Sim. Jūda, tā arī šī diena ieguva Simjūdas vārdu. Bērzaunē un Vestienā to dēvēja par Urguča dienu, jo tur tā sauca mirušo garus jeb veļus.
Simjūda diena iezīmē veļu laika beigas, kurā mirušo tuvinieku gariem tiek gatavots un pasniegts mielasts. Pēc mielasta sekoja urguču jeb veļu dzīšana, kad trokšņojot mirušo garus dzina projām.
Veļu laiks Seno senču redzējumā
Senie latvieši uzskatīja, ka mirušie radi seko līdzi šīs pasaules notikumiem, spēj kaut kādā veidā sniegt zīmes un padomu un atbildes uz jautājumiem.
Tradīcija ir radusies pirms Kristus dzimšanas, un to īpaši piekopa senie ķelti. Lai pieminētu šo notikumu, druīdi uzcēla milzīgus svētus ugunskurus, kur cilvēki pulcējās, lai dedzinātu labību un dzīvniekus kā upurus ķeltu dievībām. Svētku laikā ķelti valkāja kostīmus, kas parasti sastāv no dzīvnieku galvām un ādām, un mēģināja pareģot viens otra likteni.
Latvieši uzskatīja, ka mirušais cilvēks turpina dzīvot citā dimensijā – Veļu valstī, bet reizi gadā, kad tumsa nolaižas pār pasauli, viņpasaules vārti paveras un dvēseles nāk apciemot tuviniekus.
Lai garu pielabinātu, tas ar cieņu jāsagaida, jāuzrunā un jāpamielo. Līdz mūsdienām no bagātīgā veļu laika rituālu klāsta palikusi vien svecīšu iedegšanā kapos Mirušo piemiņas dienā.
Veļa laika paražas un ticējumi
- Nozīmīga veļu laika paraža bija veļu mielasti, kad veļiem istabā, rijā, klētī, pirtī, kapsētā vai citur atstāja ēdienus un dzērienus, cenšoties iegūt to labvēlību un svētību, lai veļi nodrošinātu veselību mājlopiem un ražu tīrumā.
- Veļus uz mielasta vietu sauca saimnieks, kurš ar gaismu tiem rādīja ceļu. Dažviet pēc tam, kad veļi ar mielastu esot pamielojušies, to ienesa saimes istabā, kur to ēda visi saimes locekļi.
- Iļģu naktī no 1. uz 2. novembri pirtī jānes mirušo gariem pirtī ēdiens, sevišķi biezputra.
- Veļu laikā nedrīkstēja darīt lielus darbus, trokšņot (piemēram, dziedāt) un tirgoties. Atļauti bija parasti ikdienas darbi un rokdarbi.
- Veļu laikā notika arī mīklu minēšana, atmiņu stāstu un pasaku stāstīšana.
- Gatavojoties veļu uzņemšanai, tika slaucītas istabas, kā arī nolikts ūdens un tīri dvieļi, kur veļiem nomazgāties un noslaucīties.
- Veļiem pakaļ uz kapsētu ar ratiem brauca sētas saimnieks, kurš atvēra kapsētas vārtus, izlaižot veļus, kas esot sasēdušies uz ratiem un atvesti mājās.
- Veļu laikā pa nakti nedrīkst staigāt, jo veļi maldina.
- Ja iziet tādā vietā, kur veļiem gadās iet, tad nevar tikt no tās vietas ārā. Līdz kādu gabalu paiet, atrodas atpakaļ tajā pašā vietā.
- Pa rudens vakariem nevajag daudz runāt, jo tad varot iztraucēt veļus.
- To traukus, no kuriem veļi ēduši, nedrīkst mazgāt ar akas ūdeni, jo tad šis ūdens būs rūgts un nelietojams.
- Ja veļu laikā katru nakti salna, tad gaidāms vēls pavasaris.
- Ja rudens vakaros kaķi ņaud, tad veļi staigā apkārt pa mājām.
…….
- Veļi jutās paēduši, baudot ar aci neredzamo ēdiena enerģiju.
- Sencim, kurš mīlējis grādīgos, tuvinieki parasti ielējuši kādu šņabja glāzīti, lai šis nenāk sapņos prasīt brandavīnu.
- Uzskatīja, ka pāragri jaunos gados prom aizsauktās dvēseles mājās izdara kādu nebēdnību – apgāž piena krūzi vai izbārsta istabā pelnus.
- Tāpat domāja, ka jaunie veļi palīdz zīlēšanā.
- No pašnāvnieku dvēselēm piesargājās, jo tās varēja spokoties un pārbiedēt mājiniekus.
- Obligāts veļu laika nosacījums bija gulētiešana pirms pusnakts. Pēc pusnakts nedrīkstēja atstāt iedegtu gaismu, lai tā veļus netramdītu.
- Veļu vakaros nedrīkstēja vērpt, lai ļautu veļiem mierīgi klejot apkārt.
- Veļus nedrīkstēja atstāt mājās, tāpēc tie noteikti bija jāraida projām, piemēram, sitot plaukstas un skaitot: «Prom, velīši, uz savām mājām! Prom, prom!» Dažās vietās, veļus sagaidot, uz galda klāja baltu galdautu un istabā izkarināja baltus dvieļus.
Veļu laiks – mielošanās
1649. gada izdevumā «Historia Lettica» detalizēti aprakstīta veļu mielošana. Ēdienu esot likuši uz klona grīdas labi izkurinātā istabā. Tad saimnieks ar skalu rokā apstaigājis telpas un saucis mirušo garus vārdos, aicinot ēst un dzert. Ja saimnieks skalu gaismā pamanījis veļus nākam, tā bijusi droša zīme, ka tajā gadā viņam jāmirst. Kad veļi bija paēduši, saimnieks skalu sacirta ar cirvi un pavēlēja veļiem atgriezties viņsaulē. Ja nākamajā gadā raža bija slikta, to skaidroja ar to, ka veļi nav tikuši labi pabaroti, tāpēc sadusmojušies.
Vidzemes pusē veļu laika rituāls – sestdienā saimniece cepa maizi, darīja alu, tika nokauts kāds lops. No ēdieniem, ar ko tika cienātas senču dvēseles, dažādos avotos pieminēta veļu putra, kuru gatavojot nedrīkstēja bilst ne vārda. Veļu putru vārījušas meitas, cerot sapnī ieraudzīt izredzēto. Tad tika izmēzta māja un sakurināta pirts. Pēc saulrieta saimnieks ar veļu cienastu trīs reizes gājis apkārt mājai, tad pirtī uz galda nolicis cienastu veļiem. Katrā pirts kaktā ticis iesprausts pa degošam skalam un uzmests gars. Saimnieks ar un saimniece trīs reizes aicinājuši veļus pie galda. Pēc kāda laika saimnieks gājis skatīties, vai gari atstājuši kādu zīmi, kas liecinātu par to klātbūtni. Kad saimnieks zīmi ieraudzījis, viņš trīsreiz vicinājis pirtsslotu, tā apmaisīdams gaisu, bet pēc tam nesis ēdienu uz mājām, kur ar to mielojusies visa saime.
Veļu laiks baznīcās
Pret mirušo garu piesaukšanu stingri iestājās svētais Augustīns. 1570. gada Kurzemes hercogistes baznīcas likumos bija teikts, ka mācītāji un priekšniecība vairs necietīs šīs zemes zemnieku māņticību, kuras laikā notiek bezdievīga dvēseļu mielošana.
Savukārt Kurzemes un Zemgales hercogistes superintendants Pauls Einhorns savos pierakstos šo laiku dēvē par Dieva dienām jeb zemlikām un sūdzas, ka latvieši tikai «svētījot veļu laiku», ēdot un dzerot, un nemaz negribot strādāt.
