Interesanti

Miķeļi jeb Miķeļdiena – rudens saulgrieži

rudens

“Miķelīt, tēva brāli,
Meties sila maliņā:
Ja neauga rudzi, mieži,
Auga laba skalu malka.”

Miķeļi jeb Miķeļdiena. Mūsdienās noteikti izdzirdot vārdu Miķeļi, saistās nejau ar rudens saulgriežiem, bet gan ar kāda cilvēka vārdu un svinībām. 

Ja Tu esi Miķeļis, zini, kas tavā vārda dienā ir tik īpašs?

Miķeļi agrākos laikos svarīgs notikums, tad cilvēki gatavojās ziemai, cerēja, ka nākamo gadu raža būs varena. 

Šajā rakstā apskatīsim, kāpēc tieši Miķeļi; kas tie tādi ir; svētku tradīcijas un ticējumus.

Miķeļi jeb Miķeļdiena

Miķeļi jeb Miķeļdiena ir latviešu rudens saulgrieži un gada auglīgās daļas aizvadīšanas svētki. Šobrīd Mīķeļdienu svin 29. septembrī, jo tad kalendārā ir Miķelim vārda diena. Agrāk šos svētkus svinēja 21.-23.septembrī, kad nakts ilgums ir vienāds ar dienas ilgumu. 

Ar Miķeļiem sākas veļu laiks, kas beidzas Mārtiņos.

Miķeļdienas nosaukums ir radies no kristiešu godātā erceņģeļa Miķeļa vārda. 

Svētku latviskais nosaukums ir apjumības jeb appļāvības, jo šajā dienā pēdējo reizi pļāva labību. Miķelis latvju dainās saukts par labu un bagātu vīru, arī par maizes tēvu, kas saistās ar rudens ražas ienākšanos. Dažādos novados Miķeļu svinēšana tika saukta arī par Mīkaļiem, Mīklāli, Sila Miķelis, Miega Miķelis, Miega Mača. 

Senlatviešu Miķeļi jeb Miķeļdiena

Raksturīgākais Miķeļdienas pagāniskais rituāls bija Jumja ķeršana, ar kura palīdzību zemkopji centās nodrošināt druvas auglību nākamajos gados. 

Par jumi sauc to, kas ir pa divi, kas ir kā dvīņi. Folkloras pierakstos par jumi teikts: “Par jumi sauc divas vārpas uz viena salma, divus riekstus vienā čaumalā, tāpat divas saaugušas sēnes, ogas, ābolus un citas līdzīgas lietas.

Jumja ķeršana

Jumja zīme

Ticējumi vēsta, ka labībā dzīvo auglības dievība Jumis. 

  • Saimniekam, kura labībā mājoja Jumis, auga braša maize. 
  • Lai Jumi pielabinātu un lai viņš druvas neatstātu uz visiem laikiem, bija jāpamet arvien drusciņa labības, jo ja vienu vien reizi tīrums bija atstāts bez labības škumšķina, tad Jumītis bija sasirdīts un viņš vairs neatgriezās.
  • Kad Miķeļos saime svinīgi devās pļaut pēdējo druvu, visi pļāvēji pļāva labību no visām pusēm virzienā uz druvas vidu, kur tika atstāts neliels labības kūlītis. To sasēja mezglā un izmantoja maģiskām darbībām, ticot, ka tajā paslēpies Jumis.
  • Reizēm kūlīti sasēja jumtiņa veidā un raka zemi pie Jumja saknēm un arī visus tārpiņus un kukaiņus, kas bija zem pēdējā kūļa, sauca par Jumīšiem. 
  • Pļaujas laikā savāktos Jumīšus (uz viena stiebra kopā saaugušas divas vārpas) savāca un iepina vainagā vai jostā.
  • Vainagu Jumja saņēmēja parasti nesa mājās un lika galvā saimniecei, bet jostu sēja ap vidu saimniekam. 
  • Atrastos Jumīšus nesa mājās un iesprauda sienas šķirbās un glabāja visu ziemu. Ticēja, ka māju saimniekam tad radīsies dažādi labumi, bet Jumja atradēju vēl tai pašā rudenī aizvedīs tautiņās.
  • Citos rituālos visi pļāvēji svieda savas izkaptis pār kreiso plecu. Kura strādnieka izkapts tālāk aizskrēja, to izprecēja.
  • Jumja ķeršanas laikā neprecētās meitas vērojušas kukaiņus, kas iemiesoja dabas auglību. Ja atrastais kukainītis bijis skaists, tad meitas teikušas, viņām būšot skaisti vīri. 
  • Miķeļi bija pēdējais laiks, kad vasarā nolūkoto meitu var bildināt. Pēc Miķeļiem bildināšana bija jāatliek uz citu gadu.

Miķeļi jeb Miķeļdiena – ticējumi

  • Lietus Miķēļos vēsta siltu ziemu.
  • Ja Miķeļa dienā vējš pūš no ziemeļiem, tad gaidāma auksta un dziļa ziema,  kad no dienvidiem, tad silta un bez dziļa sniega, bet kad no vakariem vai rītiem – tad mērena. 
  • Kad priekš Miķēļa nobirst kokiem lapas, tad priekš Jurģa jau liela zāle. 
  • Kad kokiem priekš Miķeļiem lapas jau nobirušas, pavasarī priekš Māras dienas nokusīs sniegs. Ja lapas birst pēc Miķeļiem, pavasari ilgi turēsies sniegs.
  • Ja lapas nobirst priekš Miķēļiem, tad būs silts un agrs pavasaris, ja pēc – tad vēls un auksts.
  • Cik ilgi pēc Miķēļiem kokiem stāv lapas, tik ilgi pēc Juriem nav zāles.
  • Ja Mīkālī vēl ozoliem zīles, tad dziļi Ziemassvētki.
  • Ja Miķeļos diena un nakts ir miglaina, tad nākamā vasara būs ražīga; ja sausa un auksta – vasara būs slikta.
  • Miķēļdiena pats Miķelis, uz balta zirga sēdēdams, apjāj visas mājas, prasīdams, vai visi rudens darbi ir padarīti. Ja viņš redz, ka visa labība, kartupeļi ir novākti un lauki ir tukši, tad viņš ved baltu kazu kādam lielākam akmenim trīs reizes apkārt, pēc tam tajā vietā sāk snigt. 
  • Par Miķeļdienas vēstnesi uzskatīja dzērves. Dzērves pavasarī ierodoties, atnes launagu un rudenī ap Miķeļiem to aiznes prom.
  • Ja dzērves aizlido pirms Miķeļiem, deviņas dienas pēc Miķeļiem snigs sniegs.

Miķeļi jeb Miķeļdiena – rituāli

Tā kā ar Miķeļdienu sākas veļu laiks, tad Miķeļdienā zemnieki ziedoja vasku, sviestu, maizi, sieru, gaļu, vilnu, naudu. 

Jau 1570. gada Kurzemes hercogistes baznīcas likumu krājumā minēts, ka mācītajiem jāraugās, lai latviešu zemnieki no Miķeļiem līdz Visu svēto dienai nepiekoptu „dvēseļu mielošanu”. 

Tāpat tika aizliegta vaska, sveču, vilnas, vistu, olu, sviesta u.tml. ziedošana. Miķeļdienā, līdzīgi kā Jurģos, pavasara saulgriežu laikā, atkārtojās gaiļa upurēšana un staļļa durvju smērēšana ar asinīm, lai stallī nestaigātu ļauni gari, bet tikai svētais Miķēlītis vien.

Miķeļi jeb Miķeļdiena – svētku galds

Miķeļdienas galds

Tā kā Miķeļi ir svētki, tad, protams, kur neiztikt bez klāta galda. 

Miķeļdienai izvēlas baltu vai dzeltenu galdautu, galdu rotā ar labības kūlīšiem, pīlādžu zariem, rudens lapām, ziediem un augļiem.

Miķeļdienā varat pagatavot kādu senu ēdienu – bukstiņputru, zīdeni, koču, īstais laiks cept sklanduraušus.

  • Miķeļos parasti kāva aunu, āzi vai sivēnu, kas tika barots īpaši šai dienai un saukts par Miķelīti. 
  • Svētku mielastam saimnieces cepa īpašu Jumja maizes klaipu. 
  • Saimnieks alus iesalam ņēma graudus no katras sējamās labības. 
  • Miķelis latvju dainās tiek pieminēts arī kā alus devējs svinībās. 
  • Tā kā Miķeļi iekrita visbagātākajā gadalaikā, tad mielasta galds šai dienā bija ēdienu pārpilns, ēda visas vasaras labumus. 
  • Mielasta laikā Miķeli un Jumi daudzināja ar dziesmām un zieda došanu.
  • No katra ēdiena bija jādod Māju dieviem, iekams paši sākuši ēst.

Miķeļi citās valstīs

Kopš viduslaikiem līdz pat 18. gadsimtam šie svētki kalpoja par termiņu nodokļu un nomas līgumu nomaksai. Viduslaiku katoļu tradīcijās erceņģelis Miķelis bija karavīru aizbildnis.

Miķeļa dienu svinēja galvenokārt Ziemeļeiropas iedzīvotāji.

Šos svētkus citas tautas dēvē par:

  • Vācieši – Michaelis vai Michaeli
  • Angļi – Michaelmas
  • Zviedri – Mickelsmäss
  • Dāņi – Mikkelsdag
  • Somi – Mikkelinpäivä
  • Igauņi – Mihklipäev

“Trīs Miķeļi bungas sita
Vārtu staba galiņā;
Nākat, meitas, skatīties,
Kur sitās maizes tēvi.”

Advertisement
Komentāri

Populārākie Raksti

Uz augšu