“Lai līgo, kas līgo,
Rudzu lauks, tas līgo;
Tas līgo Jāņu nakti
Līdz pašai zemītei.”
Vasaras gaidītākais moments, kas ieskandina vasaru ar dziesmām un dejām, ir Līgo un Jāņu diena.
Mainoties laikam, ir mainījušās arī svētku tradīcijas un patiesā nozīme.
Visi jau noteikti zina, ka Līgo un Jāņi ir saulgriežu svētki. Tomēr retais zina, kāpēc tieši Līgo un Jāņi.
Mūsdienās retais Līgo un Jāņus var iedomāties bez:
- Liela ugunskura
- Jāņuzāļu plūkšanas, mājas un sētas rotāšanas
- Vainagu pīšanas
- Dziesmu dziedāšanas
- Alus un siera
- Jāņu nakts pliko skrējiena
- Papardes zieda meklēšanas
- Lēkšanu pār ugunskuru
- Dziesmu dziedāšanai un dejošanai līdz nākamās dienas saullēktam
Bet kā patiesībā radušies šie svētki un kas tajos ir tik maģisks?
Šajā rakstā apskatīsim, kas ir Līgo un Jāņi; kāpēc tieši saulgrieži; svētku vēsturi un tradīcijas.
Kas ir Līgo un Jāņi?
Līgo un Jāņi jeb tos parasti dēvē vienkārši par Jāņiem vai arī par vasaras saulgriežu svētkiem.
Lai gan īstenībā, saulgrieži jeb solstīcija ir moments, kad saulei ir vislielākā deklinācija (vasaras saulgrieži) vai vismazākā deklinācija (ziemas saulgrieži). Dažreiz saulgriežus sauc arī par saulstāvjiem, jo pirms un pēc saulgriežiem Saule vairākas dienas gandrīz nemaina savu maksimālo augstumu virs horizonta. Vasaras saulgriežu laikā ir visgarākā diena un visīsākā nakts, bet ziemas saulgriežos — visīsākā diena un visgarākā nakts. Terminatora līnija saulgriežu laikā pieskaras arktiskajam un antarktiskajam polārajam lokam. Vasaras saulgrieži ziemeļu puslodē ir 20., 21. vai 22. jūnijā un iezīmē astronomiskās vasaras sākumu.
Līgo diena jeb zaļā diena
Līgo diena jeb Zāļu diena ir latviešu gadskārtas svētki, ko svin vasaras saulgriežos vakarā pirms Jāņu dienas 23. jūnijā.
1759. gadā bagātais latviešu mastu brāķētājs Jānis Šteinhauers nopirka daļu Zasumuižas, kur aizsākās Zāļu vakara svinēšanas tradīcija. Vēlāk svinēšanu pārcēla uz viņam piederošo Hermeliņa muižu Daugavas labajā krastā. Ap 1790. gadu ieviesās tradīcija arī rīkot svētku uguņošanu uz Daugavas. 1820. gados Rīgas rāte lika pārcelt Daugavmalas Zāļu tirgu pie Šāļu vārtiem Svērtuves ielas galā.
1832. gadā latviešu nedēļas avīze „Tas Latviešu Ļaužu Draugs” rakstīja par Zāļu dienas svinēšanu divas dienas pirms Jāņiem. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918. gadā, Zāļu dienas svinēšana izvērtās par tautas svētkiem. Tika izteikts priekšlikums, ka 22., 23. un 24. jūniju vajadzētu atzīt par nacionālo svētku dienām, 22. jūnijā svinot Varoņu dienu (atceroties uzvaru Cēsu kaujās), 23. jūnijā Zāļu dienu, bet 24. jūnijā Jāņa dienu.
1990. gada 3. oktobrī likumā „Par svētku un atceres dienām” Līgo svētki atkal tika atzīti par valsts svētku dienām.
Līgo un Jāņu pirmsākumi
12. gadsimtā, vācu krustnešiem sasniedzot Baltijas krastus, viņus pārsteidza Jāņu nakts orģijas un pagānisko iezemiešu nesaprotamā līksmība pie nakts tumsā liesmojošiem ugunskuriem. Pirmie bīskapi uzskatīja, ka latvieši ir “tumši ļautiņi” un centās šos svētkus iznīdēt, taču Jāņu svinēšana izrādījās stiprāka par Dieva vārdiem, tāpēc kristīgajai baznīcai nācās iemācīties ar to sadzīvot. Vēlāk baznīca nosprieda, ka arī kristīgajā dzīvē derētu pa kādai līdzīgai izpriecai.
15. gs. beigās vienā no savām atklātajām vēstulēm Katoliskās baznīcas bīskapiem pāvests aicināja veicināt pagānu pievēršanu kristietībai, popularizējot to vidū baznīcas svētkus un tradīcijas. Tolaik Livonijā oficiāli atļauti svinam bija tikai 3 baznīcas svētki – Lieldienas, Vasarsvētki un Ziemassvētki -, bet daudzo darbu dēļ vasarā zemniekiem tikt uz baznīcu nebija laika pat svētdienās. Tādēļ Livonijas bīskapi landtāgā iesniedza aicinājumu muižniekiem piešķirt brīvdienas zemniekiem Debesskāpšanas svētkos (40 dienas pēc Lieldienām), Jāņa Kristītāja dzimšanas dienā un Dievmātes debesīs uzņemšanas svētkos (15.08.), lai dotu iespēju arī zemniekiem apmeklēt baznīcu. Muižnieki tās piešķīra, tostarp jūnija vidū, jo saprata, cik svarīgi dot atpūtu pirms smagākā vasaras darbu cēliena – siena pļaujas, kas sākās uzreiz pēc Jāņa Kristītāja dzimšanas dienas.
Līgo un Jāņu dienas tradīcijas un ticējumi
Uguns un Ūdens
Vasaras saulgriežu rituāli ir saistīti ar uguni un ūdeni, kam šai naktī piemītot dziedinošs spēks. Tāpēc jāpeldas ezeros un upēs, kas tek pret sauli, vai jāvārtās rīta rasā. Jāņuguni jādedzina pēc iespējas augstākās vietās, jo ticējumi vēsta, ka uguns nes svētību tik tālu, cik tālu redzams tās spīdums.
Uguns jādedzina saulrietā un jāuztur degot līdz pat Jāņu dienas rītam. Tāpēc arī pazīstami ticējumi, “kas gulēs Jāņu nakti, gulēs visu vasariņu”, tādēļ svinētāji cenšas visu nakti palikt nomodā, jo kādam taču ugunskurs jāsargā.
Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi, iegūst spēku un auglību. Lai „saule grieztu zelta riņķi Jāņa tēva pagalmā”, tad Saules simbolu – degošu uguns rituli laida no kalna lejā upē vai ezerā. Interesanta, bet reizē arī bīstama ir arī pāri ugunskuram lēkšanas tradīcija. Tas jādara, lai attīrītos no visa liekā. Jaunieši lec, sadevušies rokās, lai burvju spēks tos vienotu kopā.
Jāņu zāles
Daba ap saulgriežu laiku ir pilnā plaukumā un saule savu enerģiju dāvā visdāsnāk. Tāpēc šajā laikā vāktajām zālītēm ir dubultdziedinošs spēks. Vislabāk 21.jūniju Ziedu jeb Zāļu dienu pavadīt klusi, meditatīvi, pie dabas, neko neēst, bet dzert zāļu tēju, iet pirtī, lai fiziski un garīgi attīrītos.
Tā kā dziesmā teikts, visa laba Jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā, Līgo pušķos liekamas gan madaras, gan nārbulis, gan rudzupuķes, gan magones, gan vībotnes, gan sarkanais āboliņš, gan asinszāle un daudzas citas. Namu un pagalmu rotāšanai savukārt parasti izmanto meijas, tāpat, sargājoties no skauģiem un raganām, pie sliekšņiem pieliek pīlādžu zarus, bet grīdas pušķo ar Jāņu zālēm un kalmēm, lai no mājas izdzītu kukaiņus.
Līgo un Jāņu vainagi
Vainagi ir viens no raksturīgākajiem un būtiskākajiem vasaras saulgriežu elementiem. Tradicionāli Jāņa tēvam galvā liek ozolu vainagu, Jāņa mātei – puķu vainagu. Ja meijas pārstāv vertikālo – vīrišķo – veselumu, tad vainags – horizontālo jeb sievišķo. Tāpēc īpaša vainagu pīšana ir jaunām meitām. Viņām esot jāpin trejdeviņu ziedu vainadziņš, liekot no katra zieda pa trim ziediņiem kopā, pinot ciešā pīnē, novietojot pamīšus ziedus ar īsiem un gariem kātiem. Pēc Jāņiem vainagus izžāvē un glabā līdz nākamajiem Jāņiem, lai tos sadedzinātu Jāņu ugunskurā, līdz ar to sadedzinot neveiksmes un nelaimes. Vainagā ievītās Jāņuzāles var arī izmantot tējai, kvēpināmajām slotiņām un zālīšu amuletiem jeb maisiņiem.
Līgo un Jāņu galds
Namatēvu un namamāti Jāņu vakarā godā par Jāņa tēvu un Jāņa māti, savukārt visi pārējie tiek saukti par Jāņa bērniem. Jāņa tēvs un Jāņa māte sagaida viesus ar pašbrūvētu alu un paštaisītu sieru, izsaka pateicību par vainagiem un zālēm un aicina Jāņa bērnus pie galda. Tradicionāli Līgo svētku galds tiek pušķots ar Jāņu zālēm. Jāņu dienas mielasta pamatā ir piena produkti, maize, cūkgaļa un miežu alus. Jāņu siers apļa formā simbolizē sauli un pasauli tās veselumā. Laužot pa gabalam no siera, katrs paņem sev daļu saules spēka. Līgo svētku tradīcija ir arī alus gatavošana un dzeršana. Alus simbolizē saimnieka darba sparu, apstrādājot laukus, iesējot labību, novācot ražu. Tas ir arī lauku ražības rādītājs.
Līgošana
Dziedāšana jeb līgošanu katrā mājā mēdz iesākt pēc vakariņām. Līgot turpina visu cauru nakti līdz saules lēktam vai nu pie Jāņu uguns, vai arī līgotāji iet no mājas uz māju. Jāņa bērni katrās mājās ir gaidīti viesi, jo viņu ierašanās simbolizē saticību un pārticību. Tāpat pie Jāņu uguns, Jāņa bērni cits citu apdzied jeb aplīgo. Vārds „līgo” līvu valodā nozīmē „lai top”.
Burvestību, noslēpumu un mīlestības pilnā Jāņu nakts ir īstā reize nākotnes zīlēšanai. Īpaša ir mīlestības maģija, kas saistīta galvenokārt ar precībām. Turpmāko precēties vēlētāju likteni var pareģot gan pēc Jāņu nakts sapņiem, gan vainaga, gan ezera ūdens, piemēram, Jāņu naktī meitām jāskatās ezerā, tad tā ūdenī redz precinieku nākam. Vēl parastāks nākotnes zīlēšanas veids ir vainagu mešana ozolā – cik reižu vainags nokrīt, tik gadu vēl jāgaida uz precinieku. Un, protams, nedrīkst arī aizmirst, ka šajā maģiskajā naktī uzzied paparde, kuru jaunajiem mīlētājiem naski jādodas meklēt.
… vēl ticējumi
- Jāņu naktī vajag nopīt divus vainadziņus un pusnaktī aiziet uz upi un iemest; ja vainadziņi saplūst kopā, tad izved tautās, ja nesaplūst, tad neizved.
- Ja dzērājam nezinot iedod ķēves mīzalus, tad tas vairs nedzer.
- Ja no rīta ceļoties tūliņ dzied, tad vakarā esot jāraud.
- Zāle aug līdz Jāņa vakaram, bet jau ar Jāņa dienu sāk briest. Tādēļ zālēm un tējai jāievāc augi līdz Jāņa dienai.
- Ja grib, lai gari mati aug, tad Jāņu naktī pusnaktī vajag pāris stopiņus matos saliet.
- Tur, kur līgotāji Jāņu naktī ejot par pļavām (un nokārtojas:), augot labāki zāle.
- Jāņa dienas rītā jānogriež papardes kāts pie pašas pamatnes, uz nogriezuma būs redzams kāds burts, ar to burtu sāksies nākamā vīra vai sievas vārds.
- Jāņiem alu darot, nedrīkst laist svešus cilvēkus klāt, jo tad alus nerūgst.
- Jāņos (arī citos svētkos) pie alus kausa pirmajam jāiet saimniekam. Ja cits ies, tad tam pielips nelaime.
- Jāņu vakarā uz ganībām jāiet līgot un siera ēst, lai govīm svētība pieliptu
- Tur, kur līgotāji Jāņu naktī ejot par pļavām, augot labāki zāle.
- Jāņu rītu nedrīkst gulēt, jo tad saulīte rotājas.
- Kad Jāņa rītā bez saules iet uz avotu mazgāties, tad paliek skaists.
- Jāņu dienā meitas mazgājas kviešu rasā, no tā viņām baltas sejas.
…….
- Jāņa nakts rasu uzskata par ļoti svarīgu. Ja tanī mazgājas, tad tiek skaists. Ja šī rasa iebirst apavos, tad pārvēršas par zeltu sudrabu.
- Jāņa naktī zied paparde ar krāšņiem ziediem. Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas.
- Uz slotas kātu Jāņu naktī ir jālec 8 reizes ap 8, kas ir uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne smieties. Kad ir to izdarījis, tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam.
- Jāņa naktī paparde zied zelta ziediem, kas viņu redz ziedot, tas var izteikt vienu vēlēšanos, kura piepildīsies.
- Ja grib visu zināt, kas pasaulē notiek, Jāņu naktī jāsargā papardes zieds, kad tas pusnaktī uzzied, tas jānorauj, ar nazi jāiegriež rokā un rētā jāieliek zieds, pēc kam vaina jāaizdziedē; tad visu mūžu zinās, kas pasaulē notiek.
- Jāņu vakarā saulei rietot jāizrauj paparde un sakne jāpārgriež šķērsām pušu, kāds burts tur iekšā salasāms, ar tādu sākas nākošā vīra vārds.
- Jāņa dienā parādoties maldu uguntiņa, kas esot nauda, kas nākot no zemes apakšas kaltēties.
- Ja Jāņa dienas pusdienā vai pusnaktī redz kur naudu kaltējamies, tad vajadzīgs uzmest no kreisās kājas kaut ko virsū un tā uguntiņu apslāpēt, tad tās vietā paliekot naudas čupiņa zemē.
- Jāņu naktī ap pusnakti jābrien pa ūdeni, tad rītā būs nauda pastalās.
- Jāņu vakarā vajagot laukus meijot ar pīlādžu zariem, tad skauģi neko nevarot padarīt.
- Jāņa naktī vajag kailam apskriet laukus, tad labāk aug.
Līdzīgu svētku svinēšanas tradīcijas pasaulē
Vasaras saulgriežu svinēšana ir sena Eiropas tautu tradīcija, kas īpaši saglabājusies Ziemeļeiropas zemēs – Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, kā arī Kanādā (sevišķi Kvebekā), Īrijā un atsevišķās Apvienotās Karalistes daļās (Kornvolā) un ASV. Seno saulgriežu svētku paliekas atrodamas arī dažās Baltkrievijas, Ukrainas, Polijas, Francijas, Itālijas, Maltas, Grieķijas, Spānijas un Portugāles tautu tradīcijās. Tāpat Ibicas salā šajā laikā lec pāri 9 ugunskuriem.
