Katru reizi domāju, kā lai iesāk savus nelielos stāstus par to, kur esmu bijusi. Kā vienmēr ir daudz ko stāstīt un rādīt, tik laiks un iedvesma to visu salikt kopā un darīt redzamu Tev, nedaudz pieklibo. Bet ko tur daudz..
Sveicieni jaunajā gadā!
Šī gada pirmsais blogs būs par pārgājienu Siguldā, precīzāk, Rīga – Siguldas autoosta – Daudas ūdenkritums – Pētera ala – Siguldas Ordeņa Livonijas Pils – Rīga.
Tik ļoti biju noilgojusies pēc dabas, svaiga gaisa un saules pieskāriena. Šo visu vislabāk var dabūt esot pie dabas, būt mežā. Tāpēc daudz nedomādami devāmies saulainā sestdienas rītā, 5. martā, uz Siguldu.
Sigulda man nav sveša. Bērnībā ar vecākiem daudz staigājām pa Gaujas Nacionālo parku un ne tikai. Tomēr laiks ir pagājis un zināmās apskates vietas ir mainījusās vai vispār nepstāv. Tāpēc ar lielu prieku braucu uz redzētām vietām, lai salīdzinātu kā bija toreiz un tagad. Un jāsaka godīgi, šādā veidā, tikai ar kājām, Siguldu, īsti neesmu skatījusi.
Dodamies ceļā uz Siguldu
Sestdienas vai svētdienas ir pastaigu dienas. Un iesaku ikkatram būt ceļā, iešana nomierina. Ticiet man, ka pašam nemanot vari noiet vairākas stundas, kas, protams, vainagojas ar km skaitu. Grūti izskaidrot, bet nogurums pēc pastaigām tā atslābina un liek justies labi. Arī šī sestdiena man lika justies labi.
Uz Siguldu, ja nedodies ar savu privāto automašīnu, var braukt gan ar vilcienu, gan autobusu. Autobuss kursē biežāk. Šoreiz vilcienu nomainījām pret autobusu. Izbraucām pavēlu, liekas autobuss bja plkst. 13.00, un Siguldā ieradāmies ap plkst. 14.00.
Izkāpjot no autobusa jau zinājām, ka vajag veikalu, nopirkt kaut ko uzēdamu piknikam. Atradām veikalu “Beta”, nopirkām augļus un cepumus. Un savas “rīta kafijas”.
Ja lasāt manus blogus, tad zināt, ka dzīvoju Rīgā. Un klimants te nedaudz atšķiras – saulains, silts un nu jau no sniega centrā nemiņas. Siguldā laikapstākļi par dažiem grādiem vēsāks un sniedziņš ar rēgojas vietām. Mežā sniegs, nu kā jau ziemā – šur tur ir – šur tur nav. Bet mēs tam bijām gatavi – kājas un rokas siltumā. Bieži pat karsts palika – nācās vilkt šalli un cimdus nost, lai atvēsinātos, saulīte labi darīja savu darbu.
Sapērkot veikalā visu nepieciešamo, devāmies, protams, ar kājām uz Daudas ūdenskritumu. Kā jau minēju, mežā, starp kokiem ir ziema, līdz ar to, ir gan sniegs, gan ledus, kas nedaudz apgrūtināja iešanu, taču to padarīja interesantāku un smieklīgāku.
Šoreiz nav nekādas konkrētas koordinātas un izmaksas. Izkāpām no Siguldas autoostas un Google mape rakstījām Daudas ūdenskritums, sekojām kartei un bijām klāt. Tāpat ar nākamajiem apskates objektiem.
Daudas ūdenskritums
Daudas ūdenskritums atrodas uz ziemeļaustrumiem no Siguldas Daudas upes gultnē. Tas pēc augstuma kvalificējas kā trešais lielākais ūdenskritums Latvijā. Augstums – 2,4 m, platums – 1,5 – 2,5 m.
Dauda jeb Lākturu upe (augštecē saukta par Jurbrenčupīti, Ķillupīti – senais lībiešu nosaukums) sākas Siguldas pagastā virs Vidzemes šosejas A2 un ir Gaujas kreisā krasta pieteka.
Daudas ūdenksritums ir ceļā malā, ar brūnu norādes zīmi, kas apzīmē apskates objektus. Nebaidieties ejot, jo nāksies kādu gabaliņu iet gar lauka malu.
Pie Daudas ūdenskrituma esmu bijusi jau vairākas reizes, bet katru reizi tur esot, viss liekas citādāks. Un šoreiz bez tā arī neiztika. Nebijām vienīgie, kas vēlējās aplūkot ūdenskritumu, tapēc satikām arī citus tūristus.
Negaidiet te Niagāras ūdenskritumu vai Ventas rumbu. Gaidiet, ka redzēsiet skaistu nogāzi ar ūdens skaņām, un vasarā gan jau arī var ūdeni pabaudīt. Manuprāt, skaista piknika vieta. Dabas mīļi gan jau sapratīs.
Apstājāmies un baudījām ūdens spēku. Fantastiski, ko tur daudz. Tālāk gar Daudas upīti devamies uz priekšu, tur nav taka, jābrien caur “džungļiem”, stāvumu, bet tas bija tieši tas, ko vēlējāmies – pārgājienu, lai izkustinātu kauliņus, kas ziemas periodā netika daudz darīts.
Kā jau ziemas laikā, ātri sāk palikt tumšs, tāpēc devāmies uz nākošo apskates objektu – Pētera Alu. Neatkārtot to ko stāstīšu, nav prāta gājiens.
Strauji satumsa, bet piedzīvojuma gars bija mūsos, tāpēc, ja ejam, tad ejam līdz galam.
Pētera Ala
Lai tiktu līdz Pētera alai ir jākāpj uz leju, ir izveidotas koka kāpnītes, kas vietām arī nav. Vispār sākšu ar to, ka Gaujas Nacionālajā parkā, ir kaut kur aprakstīts, ko nevajadzētu darīt ziemas periodos, jo ir nedroši. Manuprāt, ko darījām mēs, skaistās pie šiem kritērijiem.
Es jau minēju, ka bija tumšš? Un dabas takas, loģiski, šādas nav izgaismotas. Tiekot līdz takas sākumam, kas ved līdz alai, nopriecājāmies, ka vai cik forši, ka ir koka kāpnes uz kurām arī nav ledus virsū. Taču, ejot lejā, dažos posmos kāpnes nav, un tie posmi ir apledojoši. Mēs tikām tik tālu, ka vairs jau nav izvēles, ir jāiet līdz galam. Tikām veiksmīgi līdz alai, redzējām guļošus sikspārņus, uzvedāmies klusi, lai nepamodinātu no ziemas miega.
Lejā jau bija salīdzinoši viegli nojiet, bet augšā, jau nevar tā uzslīdēt, bet viss beidzās labi. Ar nelielu stresu, bet labi.
Kur doties tālāk? Pulkstens jau pietiekami daudz un ir divas izvēles – braukt mājās vai pastaigāt pa naksnīgo Silgudu.
Ordeņa Livonijas Pils
Biju dzirdējusi par Gaismas parku vai kaut ko tādu, kas atradās Ordeņa Livonijas pils parkā. Devāmies uz turieni. Mūs pārsteidza ieejas biļešu cenas, tās likās nedaudz par dārgu, priekš tā ko redzam, tāpēc nolēmām iet labāk pasēdēt kādā jaukā kafejnīcā.
Ar to sākās arī problēmas. Dzīvojot Rīgā, laikam esmu pieraduši, ka viss strādā ilgi un ir pieejams. Jāsaka jau arī, ka bija plkst. 20.00, kas nav arī nemaz tik agrs. Vietas kur vēlējāmies pasēdēt, kā, piemēram, Gastro tirgus, vērās tieši ciet astoņos.
Beigās atradām jauku vietu “Misters Biskvīts”, pirncipā 2 minūšu attālumā no autoostas. Malkoju svaigu piparmētru tēju un priecājos par pavadīto laiku pie dabas un pavasara tuvošanos.
Ceļš mājup…
Autobuss no Siguldas atgāja plkst. 21.00, kas bja arī pēdējais autobuss tajā dienā. Tas bija pārbāzts, tāpēc priecājos, ka izmantojam Mobilly aplikāciju un biļetes pērkam “onlainā”. Vispār tas ir ātrāk un mazāk čakarīgām arī šoferītim. Iesaku to darīt visiem!
Ceļš no Sigulda līdz Rīgai nav garšs, kādas 40 min. Tā laikā es priecājos par iegūto svaigo gaisu un labi pavadītu laiku. Miedziņš naktī bija kā zīdainim.
Es jagodīgi nespēju beigt priecāties par to, cik viegli ir kaut kur nokļūt. Es mīlu dabu un liekas, tā mīl arī mani. Man blakus ir mans kompanjos, dzīvesbiedrs, kas mirkļus padara vēl patīkamākus un jaukākus.
Kad Tu pēdējo reizi biji ārā? Kad tu pēdējo reizi tiešām baudīji dabu un novērtēji to, ka Tev ir ko elpot, apskatīt un aptaustīt?
Tiekamies nākamajā stāstā.. Un ceru pavisam drīz!
