Pavasari 2022, es Tev ļoti gaidīju! Siltais laiks nāk ar jauniem un sportiskiem piedzīvojumiem.
12. martā, nelielā, bet superīgā draugu kompānijā devos pārgājienā: Murjāņi – Lojas upes – Vecā kamaniņu trase – Lojas pilskalns – Murjāņi.
Lieliskākus laikapstākļus nevarējām vēlēties. Spīdeja saulīte un temperetūra noteikti bija tuvu 10 grādiem.
Šo maršrutu gar Lojas upi ieraudzīju “facebookā”, nedaudz pielāgoju savām un draugu interesēm, kā arī samazinājām km skaitu, lai nesteidzīgi ar pauzītēm, spējam pabaudīt dabas skaistumu.
Dodamies ceļojā uz Murjāņiem
No Rīgas izbraucām ap 9.00, lai varētu pārgājienu sākt laicīgi. Šķiet Murjāņos bijām 10.00.
Mašīnas atstājām bezmaksas autostāvietā ar skatu uz Gauju, kas bija arī pārgājiena sākuma punkts. Stāvvietas adrese: Makšķernieku iela, Murjāņi, Sējas novads, LV-2142. (Respektīvi, atrodas pretī Rāmkalniem.)
Atbraukuši uz starta vietu, gaidījām vēl citus gājējus, tikmēr pētījā apkārtni. Redzējām kā pirmie drosmīgie laivotāji gatavojas savam braucienam pa Gauju.
Sagaidījuši visus gājējus devāmies ceļā uz Lojas upi, kas atrodas vien dažu soļu attālumā. Starpcitu, maršruts ir izejams arī ar suņiem, mūsu kompānijā bija veseli 3.
Lojas Upe
Loja, saukta arī Loģe, Lose jeb Klinšupīte, ir Gaujas labā pieteka Siguldas un Saulkrastu novados. Tās garums ir 26 km. Gar Lojas upes krastiem (galvenokārt labo krastu) ved pastaigu takas. Tā tek pa laika gaitā neizmainītu gultni, upei ir daudz meandru.
Sākumā gājām pa Lojas upes pastaigu taciņu, kas pieejama ir ikvienam un izstaigājama bez grūtībām. Kā jau pārejai no ziemas uz pavasari, daudz viet bija sniegs, kā arī dubļi un mitrums, pat vietām neliela ledus kārtiņa.
No takas pārgājām tuvāk upei. Tur arī bija briduši un gājuši cilvēki, ka pat izveidojusies šaura taciņa.
Man pašai upes krasti ļoti patika, līdzīgi Raunim. Vietām klintis, nogāzes, māli un akmeņi. Centāmies izvēlēties ekstrēmāku un neierastāku ceļu, lai nedaudz uzsistu adrenalīnu. Vispār, citur krasti bija tiešām stāvi, un ledus neatviegloja iešanu. Taču, bija jautri, notupies ceļos un šļūc tik lejā.
…
Nogājuši jau kādu gabaliņu pienāca pusdienu pauzīte. Ilgi meklējām īsto vietu, kur uztaisīt pikniku un pacept desiņas. Vēlējāmies ar skatu uz upi un, protams, saulīti. Cepām arī desiņas, tāpēc rūpīgi vajadzēja uztaisīt ugunskura vietu, kas draudzīga dabai un viegli nodzēšama.
Cepām desiņas un priecājāmies. Saulīte gan bija tāda mānīga, ēnā bija visai vēsi. Kā arī ejot likās siltāks, nekā ilgstoši sēžot vienā vietā.
Vecā Kamaniņu trase
Netālu no Murjāņu sporta ģimnāzijas, lejup pa kalnu, pie Lojas Upes krastiem, Gaujas Nacionālajā parkā atrodas vairākus simtus metru garā Murjāņu kamaniņu koka trase.
1987. gadā trase diemžēl tika atstāta novārtā un sāka grimt aizmirstībā, taču mūsdienās tā vēl arvien ir populārs un interesants tūrisma apskates objekts.
Ilgus gadus vēlējos apskatīt šo kulturmantoju, bet tā tikai šo gadu to beidzot skatīju savām acīm. Es vispār mīlu vēsturi, tāpēc izbaudīju katru brīdi esot tur. Sanāca arī pastaigāt iekšpusē pa pašu kamaniņu trasi, kas vispār ir ļoti bīstami. Un vandālismam tur nav vietas. Jābūt saudzīgiem.
Skumji, ka ēkas, kas atrodas trases teritorijā ir pamestas, lai gan pēc izsakta vēl tīri atjaunojamas un lietojamas. Kāds varētu atvērt kempingu tur. Vai arī vadīt ekskursijas un pastāstīt vēsturi par šo vietu. Pati esot tur neko daudz nezināju, tikai tagad rakstot blogu, sāku lasīt par vecās kamaniņu trases vēsturi un izveidi.
Veco Murjāņu kamaniņu trasi uzbūveja 1978. gada vasarā un šī gada 1. septembrī notika pirmās sacensībās kamaniņu braukšanā. Trase esot tapusi 77 dienu laikā, kā galveno būvniecības materiālu izmantojot mazus koka dēlīšus, un celtniecības darbos iesaistījušies arī armijas karavīri un skolēni. Sākotnēji R. Upatnieka vadībā trenējas 20 audzēkņi, bet jau 80.gadu sākumā kamaniņu nodaļā ir 45 audzēkņi un septiņi treneri.
Gadiem ejot, attīstās sports un tehnoloģijas. Murjāņu koka trase tika izmantota 10 gadus, jo 1986. gadā Siguldā uzbūvē daudz modernāku bobsleja un kamaniņu trasi. Pēdējoreiz sacensības Murjāņos tika rīkotas vēl 1987. gadā. Turpmākos gadus tā tika izmantota braukšanai ar vasaras kamanām.
Jāpiemin, ka šobrīd vecā trase ir privātīpašums, tāpēc jāsaprot, ko tu dari esot tur. Īpašnieki kopā ar brīvprātīgajiem katru gadu rīko talkas, lai sakoptu teritoriju. Arī esot tagad tur varēja manīt, ka tiek veikti kaut kādi trases rekonstrukcijas darbi, lai tai piešķirtu kādreizējo spožumu un saglabātu kultūrpieminekli.
Murjāņu kamaniņu trases sākumā un arī citviet zem koka konstrukcijām vēl saglabātas caurules, kas uzturēja aukstumu un ledu, tāpat teritorijā ir izvietotas iekārtas, kas reiz nodrošināja trasi ar auksto ūdeni.
Apkārt pa teritoriju ir redzami arī dažādi tā laika trenažieri un vingrošanas stieņi un citas ierīces, kuru funkcijas un nosaukumi man nav zināmi.
Lojas upes pilskalns
Visai smieklīgi, ka īsti neesam pārliecināti vai manijām pašu pilsklanu un uz tā atradāmies. Atrodoties pie upes gravā zona bija pašvaka un Google mape rādīja mānīgus attālumus. Taču pēc mūsu aprēķiniem un kartes pētījumiem, vajadzētu būt, ka bijām pašā pilskalna virsotnē, kas bija arī mūsu maršruta, manuprāt, augstākā vieta.
…
Sasniedzot savu pēdējo gala mērķi jeb apskates objektu, devāmies atpakaļ uz sākuma punktu vai drīzāk pie savām mašīnām.
Jāpiemin, ka sākumā gajām pa vienu upes krastu un atpakaļ gajām pa citu. Citviet gājām arī krustu šķērsu, lai pārietu pāri izveidotajiem koka tiltiņiem. Maršruts nebija garš – ap 8 km, tomēr pilnīgi pietiekams, jo rēķinot stāvumus un kritumus, noiets bija gana.
“Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam jāpalīdz parādīties.”
/I. Ziedonis/
