Būt ceļā

Pārgājiens gar upi Raunis līdz Vaives dzirnavām

Lai tik parādās saulīte, un ir iemesls izkustēties, būt ārpus mājas un izbaudīt neaprakstāmo Latvijas dabu. 

Būt ceļā, tas nozīmē būt kustībā! 

Šoreiz mans bloga raksts ir par pārgājienu. Par pirmo šāda veida pārgājienu šajā gadā. 

Esi gatavs doties pastaigā ar mani pa augšu, pa leju un taisni gar upi Raunis?

Es vispār pirms tam esmu ceļojusi, lidojusi, gājusi, braukusi utt., ļoti daudz. Tikai šobrīd izdomāju padalīties arī ar Jums. Ticu, ka katrs ir bijis kādā no manām pieminētajām vietām bloga sadaļā “Būt ceļā”. Šīs ir manas izjūtas, redzējums un atgādinājums jums, ka ir forši arī būt tepat Latvijā. 

Ikdienā, kad nebraucu ar riteni, es ļoti daudz eju. Brīvdienās mazās pastaidziņas, tepat pa rajonu, vienmēr izvēršas pāris stundas un kilometrus garumā. 

Bija 24. aprīlis, pārgājiena diena. Iepriekšējā dienā visu laiku lija, tāpēc cerēju, ka viss notiks. Un arī notika. Nu kā jau pavasaris, laikapstākļi ir neprognozējami. 

Dabūjām gan lietu, sniegu, sauli – respektīvi, visus četrus gadalaikus. Bet tas īsti netraucēja iešanai. Vienīgi tas, ka uzspīd saulīte – karsti, saulīte pazūd – pavēsi. Tad tu tik velc nost cimdus un cepuri un atkal velc virsū. 

Raunis

Tieši tā Raunis, nevis Rauna. Visai nepierasti, ka upe ir vīriešu dzimtē. Latvijā ir salīdzinoši maz upju nosaukumi vīriešu dzimtē. No zināmākajām uzreiz nāk prātā – Abuls, Tartaks. 

Ziniet, Raunis man bija lielisks atklājums. Par upes eksistenci protams zināju. Bet nekad nebiju gājusi gar tās upes krastiem. Protams, iešana, kā, piemēram, gar Gaujas dabas takām īsti nav. Ieleja ir grūti pieejama un cilvēka darbības maz skarta. Tāpēc domāju, ka retais ir pastaigājies gar Rauni. 

Tās krasti mani pārsteidza – sarkanie, augstie ieži, nelielie ūdenskritumi, krāces, akmeņi, alas un pats savs Rauņa Skaņais kalns. Man tas izklausās pēc pasakas!

Un vēl šobrīd pētot, sapratu, ka upe ir pa vidu diviem novadiem – Cēsu un Priekuļa.

Raunis ir viena no Raunas pietekām, kas tek pa Vidzemes augstienes ziemeļu nogāzi Cēsu un Priekuļu novados. Upe ir 22 km gara. 

Raunis ir viena no straujākajām Latvijas upēm, tās kritums ir 7,7 metri uz kilometru. Upe visā tās garumā ir ļoti sekla (dziļums no pusmetra līdz metram) un līkumaina, tajā ir daudz krāču un koku sanesumu. Gultne akmeņaina, augštecē un lejastecē vairāk smilšaina un oļaina. Lejtecē upes ieleja ir līdz 30 m dziļa. 

Upes ūdens ir ļoti tīrs, satur ļoti maz organisko vielu, bet daudz dzelzs. 

Viduslaikos pa Rauni līdz tā ietekai Raunā ir gājusi robeža starp Livonijas ordenim piederošo “Gaujas koridoru” (kreisajā krastā) un Rīgas arhibīskapijas “Latvju gala” Raunas pilsnovadu (labajā krastā).

Pārgājiens

Priekuļa novads, skats uz Rauni

Pārgājiens sākās ap plkst. 12:00, Priekuļa novadā uz tiltiņa. Un gājām visu laiku gar upes labo krastu, kas ir Priekuļa novadā. Pārgājiena beigas bija Vaives dzirnavās. Kopumā nogājām tikai kādus 8 km. Es biju gatava iet vēl. Bet laiks kaut kā tiešām mūs nelutināja un citi nebija izvēlējušies pareizos apģērbus, tāpēc ar gājienu beidzām. Bija jūtams, ka ir iets, un gājiens jau arī nebija pa taisnu asfaltu. 

Šo maršrutu, ko mēs gājām vasarā nav iespējams itkā iziet, ticu, ka tā varētu būt, jo kad viss izplaucis un kļuvis kuplāks, apgrūtina iešanu. Māls un smiltis gan jau arī kļuvušas sausākas un nav tik cietas. Vasarā iet pārgājienos pa pašu upi.

Gaidot, kamēr šoferi nogādā daļu mašīnas gala punktā, laiks nelika priecāties. Bija visai drēgns, ja nemaldos pēc grādiem bija arī kādi 6°C. Nācās pagaidīt kādu laiciņu, tāpēc pastāvējām šosejas malā un beigu beigās gājām lejā pie upes. Kur bija mans pirmais wow moments – tik skaisti!

Raunis
Raunis

Bija uztaisīta ugunskura vieta, baļķis kur piesēst un brīnišķīgs skats uz upi. Pietam no šosejas vispār nav manāma upe. Un no šosejas trokšņa ar nav miņas. 

Īsti pat nezināju, ko no pārgājiena sagaidīt. Kā varēs iziet, kur būs jābrien cauri ūdenim un kur kāds paslīdēs pa dubļiem. 

Sākam pārgājienu

Sagaidījām visus gājējus un ceļojums var sākties. Cituviet gājām tieši plecu pie pleca gar upi, citviet kalnos augšā un lejā tik pavērās augsta aiza. Bet man tuvāk sirdij ir ekstrēmāks kāpiens, tāpēc turējos ciešāk pie upes. 

Iepriekš jau minēju, ka bija augsti sarkanie ieži, klintis, kā nu kurš dēvē. Upe ir tiešām ļoti līkumaina. Un dažreiz par nevarēja saprast uz kuru virzienu jāiet. 

Tagad pētot sīkāk upi, sapratu, ka pabijām arī pie Rauņa Skaņākalna. Un tiešām, kad ieraudzīju to, nodomāju, kaut kur līdzīgs skats. Te arī bija atbilde uz manu jautājumu. 

Daļiņa no Rauņa Skaņākalna

Upei ir arī mazākas pietekas. Tikpat skaistas, akmeņainas un krāčainas. Un vienas upes krastos arī mums bija piknika vietiņa. Tur jau pirms mums, kāds bija salicis no akmeņiem ugunskura vietu, nogāzušies lieli koki uz kuriem piesēt un arī veidoja nelielu aizvēju.

Starp citu, kamēr atceros, ejot bija diezgan daudz jau izveidotas ugunskura vietu, tas priecē, jo ir dabas baudītāji. Atceramies, ka ar uguni mežā ir jābūt ļoti uzmanīgiem!

Nu tā arī mēs tur jauki pasēdējām, sasildījāmies pie uguns, baudījām mazās upītes straujo skaņu un pusdienas. 

Vispār, visu ceļa laiku gribējās piestāt, papētīt katru mazo sīkumiņu. Likās viss tāds sirreāls. 

Nu par sirreālismu, atradām šādu jauku, sarūsējošu riteni. Laikam kāds pusceļā saprata, ka nebūs te ar riteni aršana. 

Pārgājiens jau tuvojās finišam, kad pa ceļam uzgājām piknika vietu. Ar iespaidīgu koka nojumīti, milzīgu galdu un krēsliem. Ar skaistu skatu uz upi lejā. Apkārt pietiekami līdzens, lai uzceltu telti un kādu dienu uzrīkotu pasēdēšanu pie Rauņa. 

Šeit aptuveni ir piknika vietas koordinātas: 57.3252348, 25.4097717.

Un vēl nedaudz paejot, tuvāk finišam, nonācām nelielā strupceļā – iet pāri upītei vai iziet cauri privātīpašumam. Diemžēl vairākums nolēma iet cauri privātīpašumam un tad gar šosejas malu uz finišu – Vaives Dzirnavām. 

Vaives dzirnavas

Vaives dzirnavas

Vaives dzirnavas

Vaives dzirnavās jau biju bijusi. Toties skats gan bija mainījies. Novākti veco dzirnavu gruži un netīrumi apkārt. Sakoptāk un, ja godīgi jāsaka, kaut kas tur man lika domāt, ka pazudusi tā burvība, kā es atceros šo vietu. 

Toties patīkama pastaigas vieta. Skats uz slūžām un vienkārši baudāma ainava. 

Par Vaives dzirnavām atrodamā informācija ir visai skopa, lai arī šī ir ļoti skaista un gleznaina vieta ar vairāk nekā 200 gadus senu vēsturi, kur fotografēties iecienījuši gan ceļotāji, gan kāzinieki. 

1937. gadā grāmatiņā “Ceļvedis pa dzimto zemi”, ko sarakstījis Kārlis Vanags, par Vaivi teikts tā: “Krustceļos nogriezieties pa labi [no Priekuļiem], uz Vaivi un Vaives dzirnavām (2 km; piešķirtas ģen. Kr. Berķim, saimniecību vada viņa dēls) – krāšņi skati, grava, klintis un alas.

Vaives krastā Sāruma mājas, kur 1709. gadā dzimis pēdējais Cēsu novada lībs Mārcis Sārums, kas cēlis baznīcas un 13 pilis.

Šajā pārgājienā noteikti iederas teiciens, ka nav slikti laikapstākļi ir tikai nepiemērots apģērbs. 

Es noteikti varu teikt, ka būs pārgājiena Raunis 2. daļa, jo ir ko redzēt un vēl pētīt. Rauna un Vaives upes, zinu, ka mani gaida!

Būt ceļā, tas nozīmē būt kustībā! Tiekamies nākamajā stāstā!

Detaļas

  1. Starts ap 12:00. Koordinātas sākumam: 57.2942862, 25.4327350
  2. Finišs ap 16:30. Koordinātas beigām: 57.19431, 25.24198
  3. Piknika vieta upes krastā ar nojumīti: 57.3252348, 25.4097717
  4. Finišs: Vaives Dzirnavas 
  5. Izmaksas: pusdienas, ko esi paņēmis līdzi un transporta izmaksas.

Ūdens ir visas dabas virzītājspēks.

Leonardo da Vinči

Advertisement
Komentāri

Populārākie Raksti

Uz augšu