Būt ceļā

Ogres Zilie kalni septembra viducī

11. septembrī ķēru vasaru aiz aistes. Laiks tajā dienā bija lielisks – no lietus ne miņas un tikai ar t-kreklu atkal bija silti.

Būt ceļā, tas nozīmē būt kustībā! 

Šoreiz mans bloga raksts ir par pārgājienu līdz un pa Ogres Zilo kalnu teritoriju – Ogres Zilie kalni septembra viducī.

Kas ir Ogres Zilie kalni?

Zilie kalni ir Ogres Lielo Kangaru grēdas sastāvdaļa, kam raksturīgs izteiksmīgs reljefs un kas ietilpst Ogres un Ikšķiles novadu teritorijā.

Jāsaka godīgi, Ogres Zilajos kalnos esmu bijusi vien divas reizes, šo ieskaitot. Tāpēc, viss bija jauns un nepiedzīvots.

Dodamies ceļā

11. septembrī savu dienu sāku pavēlu, taču nesteidzīgi. Tā kā iepriekšējās dienās bija pavēs, bet tieši šodien saule lutināja, tad, protams, bija sāpīgais jautājums – ko vilkt, ka tik nepaliek auksti utt.

Uz Ogres Zilajiem kalniem devāmies ar vilcienu. Arī šoreiz mans ceļa biedres bija dzīves biedrs. 

Vilciena biļetes pirkām Mobilly aplikācijā. Cena bija 1.43 EUR. Vilciens no Rīgas Dzelzceļa stacijas izbrauca plkst. 14:38 un gala punktā – Jaunogre – piestāja plkst. 15:14.

Pa ceļam uz staciju, piestājām paņemt gardu kafiju piemājas kafejnīcā. Gājām ar kājām, jo vēlējāmies izbaudīt silto laiku un saulīti, ko kādu laiku nebijām manījuši.

Ceļš vilcienā paskrēja ļoti ātri. Izkāpjot gala punkā, mazliet apjukām, jo nezinājām, kur tālāk doties. Apskatījāmies telefonā virzienu un bijām gatavi iet. Pa ceļam nobaudījām ābolīšus no vietējās ābeles – dikti garšīgi.

Un kādu gabaliņu paejot pa meža stigu, nonācām uz meža takas, kas noved tieši līdz Skatu tornim.

Ogres Zilo kalnu skatu tornis

Esam bijuši Latvijas augstākaja skatu tornī, kas atrodas Alūksnē, tāpēc šis nelikās tik augsts, bet galvenais jau ir skats, kas paveras no tiem.

Dabā ir spēks, tāpēc torņa augšgalā centāmies ieelpo dziļi un baudīt skatus.

Skatu tornis izvietots dabas parka “Ogres Zilie kalni” pašā augstākajā vietā, aptuveni 90m virs jūras līmeņa. Torņa augstums ir 30 m. Iespējams aplūkot zaļā mežā ieskauto Ogres pilsētu. Paveroties Ikšķiles virzienā, saskatāma Svētā Meinarda sala, bet skaidrā laikā no torņa redzama arī Rīga un Zaļusalas televīzijas tornis. 

Zināju, ka gribu būt pie ūdens, vasarā tur peldējos un likās dzirds. Un devāmies ūdens virzienā. Protams, bez skatu platformas, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz Dubkalnu ūdenskrātuves, neiztik.

Uztaisījām bildīti, pavērojām ūdeni un devāmies to pataustīt. Savu perfekto vietiņu meklējām gar pašu ūdens krastu, brienot pa to, priecājoties, ka šodien ir tik fantastisks laiks. Kad vēl es tā nesteidzīgi, vieglītēm varēšu bradāt pa ūdeni septembrī. 

Dubkalnu ūdenskrātuve

Karjers atrodas dabas parka „Ogres Zilie kalni” teritorijā, Ikšķiles novadā. Pie karjera ir ērta piebraukšanano no Ogres puses. Daudzām smilšainām peldvietām. Ūdenskrātuve ir mežu ieskauta.

Ūdenskrātuve izveidojusies bijušā grantskarjera vietā.

Astoņdesmitajos gados karjers bija bez ūdens, šeit ieguva granti, vēlāk karjers tika piepildīts ar ūdeni. Vidējais dziļums ir 2,5m, maksimālais 7m. Kopējā platība 12,7 ha. 

Dubkalna karjers sastāv no divām mākslīgi izveidotām ūdenskrātuvēm. Lielā ir ar salīdzinoši dzidru ūdeni, bet mazā – sekla, tās gultnē bija izveidojies mālains nosēdums, kas veicināja ūdenstilpes aizaugšanas procesu. Priekš peldēšanās tā nebija izmantojuma. 2016. gadā tika veikta mazā dīķa aizbēršana un lielās ūdenskrātuves tuvumā esošā uzbēruma nolīdzināšana, tika veikti teritorijas labiekārtošanas darbi, kā arī ceļa gar lielo ūdenskrātuvi rekonstrukcija.

…..

Pabaudījuši ūdeni, apēdušo savu maltīti, atguvuši spēkus no iešanas, bija laiks doties mājās. Saulīte vairs arī nebija, mākoņi bija savilkušies, kas vairāk sāka atgādināt lietus mākoņus.

Ceļš uz vilciena staciju bija pa vēl Ogres Zilo kalnu mežu, kur atradās arī piknika vietas ar galdiņiem, krēsliem un pat griliem. 

Redzējām labiekārtotu peldvietu ar laipu, ģērbtuvi, tualeti, kā arī piknika vietām un volejbola laukumu. Un arī kafejnīcu, kur izskatījās, ka var baudīt netikai dzērienus, bet arī ēdienu.

Ogres Zilo kalnu teriorijā ienācām no Ogres puses, devāmies prom pa Ikšķiles pusi. Ceļs uz dzelsceļa staciju “Ikšķile” bija gan pa grands, gan pa alsfaltu. Vērojām kā māju pagalmos cilvēki steidz baudīt silto laiku, cepjot sašliku un svinot dzīvi. 

Nonākot tieši dzelzceļa pieturā, sāka līt lietus. Nodomājām, ka visu paspējām izdarīt tieši laikā. Lietus deva patīkamu veldzi un gaiss vairs nelikās smacīgs. 

Ceļš mājup

Vilciens bija diez gan pilns, neskatoties, ka bija svētdiena, vakarpuse, man liekas kādi septiņi. Apspriedām skaisto dabu un ūdeni, ka vajadzētu tur atgriezties vēl kādu reizi gan ziemā, gan vasarā. 

Vēlētos vasarā baudīt pikniku pie galdiņiem. Toties ziemā, tur esot slēpošanas trasa ar apgaismojumu. 

Dubkalna karjeram var apiet apkārtu, kur ir izveidotas arī dabas takas. Esot tur, manījām sēņotājus mežā. Arī daudz sportistus, ka skrēja apkārt karjeram. Arī drosmīgus peldētājus un supotājos. 

Iesaku arī Tev iesēsties vilcienā un doties turp! 

BŪT CEĻĀ, TAS NOZĪMĒ BŪT KUSTĪBĀ! TIEKAMIES NĀKAMAJĀ STĀSTĀ

Advertisement
Komentāri

Populārākie Raksti

Uz augšu