Bieži aizdomājos par to, ko lai rakstu. Bet patiesībā, šis ir mans blogs, mana vieta, kur izpausties un ar tevi parunāties. Es izvēlējos radīt Pasaulīti, jo man patīk runāt, stāstīt un sniegt, manuprāt, noderīgu informāciju. Ar šiem bloga rakstiem, es pati sev atgādinu, cik forši ir Būt ceļā. Cik forši ir pastaigās un braukt ar riteni!
Būt ceļā, tas nozīmē būt kustībā!
Šoreiz mans bloga raksts ir par iešanu un braukšanu – pastaigām un riteņa braucieniem.
Saturs būs neierastāks, jo vēlos vienkārši parunāties, izteikt savas domas.
Apsēdies sev ierastā vietā, malko iemīļoto dzērienu, lasi manu stāstu un padomā, cik superīgi ir tavi lielie un mazie ceļojumi.
Mana Rīga
Būt ceļā, kā jau minēju, ir būt kustībā. Vai nu tā ir pastaiga; brauciens ar mašīnu, riteni, elektroskrejriteņi; brauciens ar sabiedrisko transportu, lidmašīnu vai pat laivošana.
Es parasti esmu noķerama pastaigājoties vai riteņa braucienos pa Rīgu. Rīgā es dzīvoju un pavadu lielāko daļu laiku. Tādēļ arī es cenšos izzināt savu Rīgu. Ticu, ka katrs mēs redzam Rīgu citādāk. Ir vietas, kuras es nemaz nezinu un neapzinu, tāpat kā tu.
Esot jaunāka, dzīvoju Pierīgā, Rīgas centrs likās cita, milzīga pasaule. Pasaule par kuru zināju tikai no vecāku nostāstiem – liela, bailīga, nedroša un bīstama vieta. Toreiz man tas likās pavisam patiesi, tagad tik par to pasmaidu.
Pirmā lielā iepazīšanās ar Rīgu man bija iestājoties universitātē, un kopš tāds dienas es saucu Rīgu par Manu Rīgu.
Atminos, ka ierastais ceļš līdz 25. trolejbusam un tālāk līdz universitātei (RSU) bija visai garš, tāls un nemainīgs vairākus gadus. Vienai pašai mērot tādu gabalu, kā man sākumā likās, bija neomulīgi un garlaicīgi.
Tā kā Rīgā biju “jauniņā” un students, tad tajā laikā iešana un pastaigas no viena punkta uz otru, bija ierasta lieta. Attālumi bija tāli, jo sabiedrisko transportu maršruti man neko neizteica; takša lietošana likās dārgākā lieta pasaulē, un ritenis, to tu sabiedriskajā transportā uz Rīgu neieliksi.
Mēnešiem ejot, iepazinu Rīgu, nu vismaz man tā likās. Ielu nosaukumi jau izteica daudz ko. Spēju līdz konkrētai vietai nonākt ātrāk un taisnāk, kā pirms tam. Orientēšanās Rīgā nesagādāja tik lielas problēmas.
Rīgu par mājām saucu nu jau vairākus gadus. Man tā vairs neasociējas ar motora dūkoņām; izplūžu gāzēm; skaļo troksni; pārbāztajām stāvvietām. Man tagad ir pašai savas asociācijas un stereotipi par Rīgu!
Lasi tālāk.. Es Tev parādīšu Manu Rīgu!
Rīga
Rīga ir dibināta 1201. gadā. Tā ir Latvijas galvaspilsēta un galvenais rūpniecības, darījumu, kultūras, sporta un finanšu centrs Baltijas valstīs, kā arī nozīmīga ostas pilsēta.
Rīgas pilsētas platība ir 307,17 km2. Pilsētas robežās dzīvo aptuveni viena trešdaļa, bet Rīgas aglomerācijā (Rīga un tai piegulošā teritorija, ieskaitot tuvākās pilsētas) vairāk nekā puse (1,07 miljoni) visu Latvijas iedzīvotāju.
Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā un ir ievērojams ar jūgendstila arhitektūru, kurai, pēc UNESCO viedokļa, nav līdzīgu pasaulē.
Mana Rīga pastaigās un riteņa braucienos
Sabiedrisko transportu sen jau esmu nomainījusi pret savām kājām un riteni. Nepārproti, sabiedrisko izmantoju, bet ļoti retu reizi.
No mājām līdz darbam ar kājām man aizņemt aptuveni 35 min., tie ir 3 km vienā virzienā. Kad braucu ar riteni, tas aizņem vien 10 min. Ātri vai ne?
Laikam izklausīšos pēc baigās “heiteres”, bet citreiz nesaprotu tos cilvēkus, kas saviem darbiem atrodas tik tuvu, bet brauc ar mašīnu. No rītiem un pēc darba sēdi sastrēgumos, daļu dienas pavadīt uz ceļa, stresojot par trakajiem braucējiem, neiet kopā. Bet nu katram savs.
Sākumā, iešana man sagādāja problēmas, es vienkārši nebiju pie tā pieradusi. Tas nozīmēja, celties ātrāk. Un, protams, vienkārši sēdēt transportā un neko nedarīt ir ērtāk kā iet.
Tā vairākās reizes ejot, nemanīju, ka katru dienu automātiski eju, eju visur – ziema, rudens, vasara; lietus, sniegs utt. – tam nav nozīmes. Tiešām ir tā, ka nav nepiemēroti laikpstākļi, bet nepiemērots apģērbs.
Ejot, vari padomāt. Man patīk ieslēgt podkāstu vai mūziku un iet. Citreiz pieķeru sevi, ka ejot smaidu. Pārāk daudz esmu aizskatījusies uz kādu cilvēku. Ejot, es sāku redzēt tik daudz lietas sev apkārt – un vietas. Tādā veidā esmu uzgājusi savas mīļākās kafijas vietas, apģērbu veikalus.
Sākumā jutos neērti, kad viena pati gāju. Nemāku pateikt kāpēc. Nezināju, kur likt rokas, kā spert soli. Ko citi padomās, kāpēc viena eju un skatos apkārt. Bet iešana, mani savā ziņā arī mainīja. Sapratu, ka visi kas iet, viņi ir tādi paši kā es, no rītiem un vakaros kaut kur dodas, un noteikti ir tikpat aizņemti savās domās kā es, ka viņiem ir vienalga kā eju. Un ja arī pavēro mani, ko tas man maina.
……
Šobrīd man pastaigas satur padsmit kilometrus. Un tie citreiz ir vieni un tie paši maršruti. Katru reizi, es tajos ieraugu ko citu. Es esmu iemācījos redzēt.
Nesen izlasīju internetā izcilu teicienu no kādas meitenes – “Tāpēc man patīk tūristiņā pa Latviju, atvērt acis vietās, kurām parasti šļūktu garām”. Tā esmu es, katru reizi esot ārā, ceļā uz veikalu, darbu, pastaigā vai riteņa braucienā – tūristiņā, atveru acis!
Šajā stāstā šaudīšos no vienas domas uz otru, jo tik grūti pastāstīs visu, ko vēlos….
Atgriežoties pie pastaigām…
Ceru, ka uztvēri manu domu, ka pastaigas asociēju ne tikai par iziešanu ārā un pastaigājoties pa parku, bet arī, piemēram, gājienu uz darbu.
Ja lasi manus stāstus, tad noteikti esi dzirdējis vārdu dzīvesbiedrs – tas ir mans lielākais kompanjons piedzīvojumos.
Tieši ar dzīvesbiedru uz sāku savu iešanas maratonus – pastaigas. Kad blakus Tev ir cilvēks, ar ko vari runāt par visu un pat nerunāt, laiks tiešām lido vēja spārniem.
Lai Tu aptuveni saprastu, no kurienes sākas mani ceļojumi un cik tie ir gari, es dzīvoju blakus Lielajiem kapiem.
Pastāstīšu kā citreiz sākas mūsu pastaigas
Es mīlu būt kustībā, tāpēc sēdēt mājas nav manā garā. Brīvdienās esam ceļā. Ļoti bieži viss notiek spontāni, ar vārdiem – Ejam ārā. Un tur nav lieku jautājumu – kur, kāpēc, cik ilgi utt.
Saģērbjamies, paķeram ūdeni, ābolīti un banānu, un esam gatavi. Izejot pa mājas durvīm, viens vienīgais jautājums, kurā virzienā dodamies. Un tad viss seko pavisam neplānoti. Ejam, kur acis rāda. Citreiz kādam no mums ir vēlme redzēt konkrētu vietu vai lietu, vai arī garastāvoklis ir būt ūdens tuvumā, mežā utt. Tā mēs izvēlamies savus pārgājiena maršrutus.
Vienu reizi mēs izdomājām, ka vēlamies apskatīt Rīgas baznīcas. Tā nu mēs gājām katrā baznīcā iekšā, kas mums bija pa ceļam. Un teikšu ar nožēlu, ka 80% baznīcu ir bijušas ciet.
Pēdējā lielā pastaiga mums bija līdz Spicei. Sanāca gabaliņš, bet es nekad nebiju gājusi ar kājām tādu maršrutu. Vispār to Spices rajonu nemaz nepazīstu, nav bijusi saskarsme. Ar kājām pamanīju nelielus sīkumus, augstceltne, miskastes, grafiti, kur nodod pudeles u.c. lietas.
……
Pastaigas laikā runājam uz apspriežam lietas, ko redzam apkārt. Kas tā par celtni, rūpnīcu, un ticiet man, tāda veidā var uzzināt daudz ko jaunu un aizraujošu. Piemēram, manas ikdienas gaitas ved cauri lielajiem kapiem. Cik tu daudz par tiem zini? Es īsti neko nezināju, tik nostāstus. Tā es sāku “googlēt”, un uzzināju, piemēram, ka tur ir apglabāts rakstnieks Andrejs Pumpurs. Pieminekļi Krišjānim Baronam un Valdemāram. Apglabāti Rīgas mēri utt. Ka kapi tika izdemolēti un apzagti.
Es pat nezināju, ka ejot uz “Dominu”, ir gājēju tiltiņš pāri dzelzceļam, lai nav jāiet pa briesmīgo Zemitāna tiltu. Un to es pamanīju pavisam nesen. Ja esi gājējs un dzīvo “Dominas” tuvumā, tad saproti par ko ir runa.
Es tādu piemērus varētu turpināt un turpināt, bet šī stāsta mērķis nav parādīt un pastāstīt katras Rīgas stūrīti, bet likt Tev noprast, ka ir daudz ko redzēt. To varētu salīdzināt ar nakti un dienu. Dienā viss izskatās citādāk, kā naktī.
Ja ir vēlme, raksti ziņu un pastāstīšu, kur vajadzētu iet.
Man liekas, ka Vecrīgu esmu izstaigājusi nu visur, bet katru reizi, kad tur aizeju, ieraugu ko jaunu. Tāpat varētu teikt par Kluso centru; Jauno teiku; Ceļu no gaisa tilta līdz Alfai; Andrejostas rajons; Skanstes rajons utt. Iets ir daudz un dikti.
Šobrīd esmu iesākusi pastaigāties un braukāt ar riteni pa Purvčiku un Pļavniekiem. Iespējams, taps stāsts.
Noslēgumā par pastaigām..
Pastaigas izmantoju, lai kustētos, kas nāk par labu veselībai. Izvēdinātu galvu un ieraudzītu pasauli citās krāsās. Pastaigās es domāju, tāpēc grūti atcerēties lietas, ko vēlos pastāstīt. Citreiz sanāk ar telefonu noķert kādu bildi atmiņām un priekš šiem stāstiem. Vispār esmu baudītāja ar acīm, tāpēc man grūtības sagādā fotografēšana, tas aizņem laiku un novērš domas uz to patīkamo, kas ir apkārt.
Nu ko, ķeramies klāt riteņa braucieniem….
Riteņa braucieni
Ritenis, tā ir mana vājība. Tas ir mans labākais draugs, kā mēdzu teikt. Es nejūtos vientuļi, kad ar to braucu. Uz tā esot, es pamanu mazāk lietas, taču, maršruti ir garāki, kas liek atklāt jaunas ceļus. Vieglāk apmaldīties, jo telefons nav visu laiku rokās, lai pētītu, kur atrodos un jābrauc. Parasti braucu uz izjūtām.
Mans mīļākais maršruts ir ceļš gar Skanstes mājām, gar Krastmalu uz Ķengaraga promenādi. Šajā maršrutā cenšos izvēlēties citādāku ceļu līdz gala mērķim, nobraukt gar daudzdzīvokļu mājām, iegriezties kādā šķērsielā utt.
Man patīk vairāk tas baudāmais skats pie ūdeņiem. Un uz krasta ielas, pie MacDonald`s ir viens no maniem mīļākajiem skatiem – vērot televīzijas torni, jahtas un ūdeni. Garām braucošos, ejošos cilvēkus.
Pagājušo gadu pat ar riteni braucu ziemā. Ceru, ka šogad ar sanāks. Galvenais saģērbties silti un viss pārējais notikts pašplūsmā.
…….
Šerloka Holmsa grāmatas autors Sers Arturs Konans Doils sen ir teicis:
“Kad garastāvoklis ir vājš, kad diena kļūst drūma, kad darbs kļūst vienmuļš un, kad cerības vairs nav, vienkārši apsēdies uz velosipēdu un dodieties ceļā, nedomājot par neko citu kā tikai par braucienu. ”
Precīzi manas domas, kā Doilam. Apvieno liederīgo ar patīkamo. Izvēlies sev atbilstošo ātrumu, maršrutu un brauciens būs bauda!
Es riteņa braucienus apvienoju arī ar pastaigām. Pēdējā riteņa-pastaiga bija pa Viesturdārzu, kad gāju audio ekskursiju pa to, vairāk par to vari lasīt šeit>>.
Esmu arī ielikusi riteni vilcienā, braukusi, piemēram, uz Ķemeriem, Siguldu un Jūrmalu. Tā apskate pa šīm vietām notiek ātrāk. Bet, tie jau ir citi stāsti.
Tāpat kā pastaigas, riteņa braucieni ir neplānoti. Tos vairāk izmantoju kā sportu un atpūtu, tieši būt kustībā. Koncentrējoties uz ceļa, mazāk sanāk redzēt apkārt.
Ritenis, tas ir kā rokas somiņa, vari paņemt līdzi visur, uz darbu, veikalu un ciemos. Pieslēdz ar slēdzeni vai nes iekšā telpā. Tik vienkārši!
Būt ceļā, tas nozīmē būt kustībā. Tiekamies nākamajā stāstā!
