Būt ceļā

Laivu brauciens pa Cieceres upi aprīlī

Esi sveicināts manā otrajā bloga rakstā. Priecājos, ka ir iestājies sen gaidītais pavasaris, saule mūs lutina un prāts ir daudz priecīgās. Ar skaisto laiku, sākas skaistie piedzīvojumi! 

Būt ceļā, tas nozīmē būt kustībā! 

Šoreiz mans bloga raksts ir par laivošanu. Pirmais laivu brauciens šajā gadā. 

Vai esi gatavs izmest kādu līkumiņu ar mani pa Cieceres Upi?

Laikam jau jāsāk ar to, ka laivošana man nav galīgi sveša. Vecāki jau no 2 gadu vecuma man iemācīja un parādīja, cik forši ir būt uz ūdens. Šobrīd to daru kopā ar saviem draugiem, un laivu brauciens gan pavasarī, gan vasarā ir kā neatņemama gada tradīcija. 

Sākoties pavasarim, mainoties ūdens līmeņiem, ir ļoti grūti paredzēt, kā nu būs uz tā ūdens. Citas upes ir straujākas, citas lēnākas, dziļākas un seklākas. Bieži vien pavasarī, straujākām upēm, jānotrāpa pareizais laiks, lai varētu izbaudīt braucienu  – krāces, ātrumu un dziļumu. 

Mums šoreiz paveicās ar visu, ko var iedomāties. Laiks mūs lutināja, bija 18°C, upes līmenis bija salīdzinoši zems, bet pietiekams, lai izbrauktu bez šķēršļiem. 

Kāpēc tieši Cieceres Upe?

Kā jau minēju, laivojam vairākus gadus, un nu jau ir pagrūti atrast upi, kas mūs personiski apmierinātu – varētu teikt, jo straujāka un ekstrēmāka, jo interesantāk. Un Ciecere atbilda šai kategorijai. 

Cieceres upe

Ciecere ir Ventas labā pieteka no Saldus pauguraines Austrumkursas augstienē uz Vārmes nolaidenumu un Kursas zemienes Pieventas līdzenumu, Brocēnu, Saldus un Skrundas novados.   

Tā ir aptuveni 51 km gara. Upe iztek no Cieceres ezera un ietek Ventā. 

Uz Cieceres ir uzbūvētas 3 hidroelektrostacijas: Cieceres dzirnavu HES, HES “Dzirnavnieki” un Pakuļu HES. Saldus pilsētas robežās uz Cieceres ir izveidoti trīs mākslīgi ūdenskritumi, taču pašlaik, pēc HES “Dzirnavnieki” uzcelšanas, no tiem redzami tikai divi. 

Baseina augšdaļā un vidusdaļā plaši tīrumi un lauki ar atsevišķiem mežu puduriem, bet lejas daļā ir lieli mežu masīvi. Upei ir vidēji slīpas nogāzes, kas bieži apaugušas ar krūmiem, arī palieni daļēji klāj krūmāji. Dažviet krastos ir pamatiežu atsegumi, lejtecē pie Paksītes ietekas Pavāru atsegums ir dabas aizsargājamais objekts. Ciecerē ir sastopami tādas zivis kā rauda, rudulis, asaris, līdaka, breksis, vēdzele, forele, alata, sapals, akmeņgrauzis, saldūdens bullītis,grundulis, ķīsis, stagars, ausleja un spidiļķis.

Laivu brauciens var sākties

Sākumā jau minēju, ka laiks mūs tiešām lutināja – 18°C, bet uz ūdens bija aizvējš un likās, ka bija visi 20°C.

Cieceres upe
Skats no tilta uz sākuma punktu.

Braucienu sakām Saldus novadā, Zirņos, ap plkst. 12:30. Un mūsu transports bija divvietīgas kanoe laivas. Jau pirms tam katrs bijām atraduši savu ceļa biedru. 

Kanoe laivas bija visai neierastas, iepriekš visu laiku laivojām ar smailītēm, tāpēc sākumā nošokējāmies, nebija tas ko gaidījām, bet nu kā bija, tā bija. Un teikšu godīgi, laivas likās ļoti neērtas, toties pāri akmeņiem gāja ļoti vijīgi. 

No krasta upe izskatījās ļoti sekla, tāpēc jau sasmējos, ka pirmais cm un laiva būs jāvelk pāri akmeņiem. Taču tā nepavisam nebija, ūdens līmenis bija zems, bet visur izbraucams. Saulīte radīja mānīgu dziļumu. Un jā, vasarā šo upi praktiski ir neiespējami izbraukt. 

Biju ļoti pārsteigta, upes krasti bija gleznaini – vietām tikai priežu meži, vietām pļavas, bērzu birzes un lauku mājas. Manā laivošanas krājumā ir daudz upes, tajā skaitā Gauja un Amata, kā mēs zinām, tos upes krastus ir grūti pārspēt – augstie krasti, klintis, ieži utt. Protams, uz Cieceres klintis īsti nemanīju, bet augstos krastus gan. 

Braucot pa A9 šoseji, nekad nebiju pamanījusi un iedomājusies, ka gar šosejas malu, kādu gabalu, tieši blakus iet upe. Mēs gan uz upes dzirdējām mašīnu skaņas, un vietām pat manījām, bet neesmu pārliecināta vai to pašu varētu teikt autobraucēji. Tas piedeva tā sirreālu un patīkamu noskaņu. 

Par pašu laivošanu… 

Es vienkārši baudīju ceļu. Man bija superīgs laivas biedrs. Straujos upes līkumus izņēmām bez problēmām. Arī izbaudījām mazās krācītes, kas padarīja braucienu vēl jautrāku. 

krāces
Mazas krācītes.

Kas bija lieliski un man liekas arī netipiski pavasarim, uz ūdens nebija neviens nogāzies koks, kas traucētu mums braucienu. Un pēc pieredzes sakot, vasaras braucienos, ir bijuši tik daudz kritušie koki, ka laivu ir pat nācies nest pa krastu. 

Laikam jāpiemin, ka posms, ko mēs braucām, aizņēma aptuveni 7 stundas. Un tas bija lēnu garu laivojot, parunājoties ar citiem laivas biedriem, piestājot krastā utt. 

Kamēr atceros, laivot vajag ar pareizajām domāt, vismaz man tas palīdz izbaudīt ceļu. Atceries, ka tā ir atpūta, kopā ar draugiem. Ne sacensības, kurš noairēs ātrāk. Ir drošības vestes un cilvēki apkārt, tāpēc par apgāšanos vai citam lietām tiešām nav vērts domāt. Un ūdens līmenis pārsvarā bija līdz potītēm, tāpēc ja kas, vienkārši izkāp ārā. Tas ir tikai slapjums. (Nerakstīts likums, laivotāju starpā, kopā jāturās, redzemā attālumā, divām laivām, mazums kas.) 

Šajā braucienā, protams, neiztikām bez kādas apgāšanās, bet ko tur daudz, viss bija un ir kārtība. Saulīte izdarīja savu darbu un sasildīja. Tiesa gan, tā nebiju es, kas apgāzās. 

Ja nemaldos, bijām noairējuši jau kādas četras stundas, un bija laiks pusdienām. Atradām savām vēlmēm atbilstošu krastu un uztaisījām pikniku. Pacepām desiņas un izlocījām kājas. Atgādināšu, ka krastos neatļautās vietās, dedzinot ugunskuru, vajag parūpēties par drošību un pārliecināties, ka nekas slikts nevar notikt. Nodzēst uguni vajag kārtīgi un 101 reizi pārbaudīt. Tas nekas, ka bijām upes krastā, toties zāle ir sausa, tāpat, kā mežs blakus. 

Paēdām un devāmies atkal ceļā. Saulīte jau pamazām gāja uz leju, tāpēc kļuva nedaudz vēsāks. Teiksim pat patīkamāks. Tuvojoties Ventas upei, Ciecere paliek platāka, dziļāka un mierīgāka – tur atlika tikai baudīt!

Pirmajam braucienam šajā gadā, es teiktu posma garums bija izcils – ne par daudz, ne par maz.

Braucienu beidzām tieši iebraucot Venta upē, aiz dzelzceļa tilta, kreisajā pusē, viesu namā, kurš tad mums arī izīrēja laivas.

Dzelzceļa tilts
Dzelzceļa tilts, Raņķu pagastā

Mans personīgais ieteikums laivojot

  • Šī nodarbe man nav sveša, tāpēc uztraucos par jaunajiem ceļa biedriem. Uztraukumam nav pamats, bet ir jāatceras, kur mēs atrodamies. 
  • Pareizais apģērbs ir svarīgākā lieta, manuprāt, patīkamam braucienam – novilkt var, uzvilkt, ja nav ko, nevar. 
  • Ciecere ir strauja upe, un tie kas nav pieredzējuši braucēji vai pat brauc pirmo reizi, nu ir jāklausa, ko saka tie, kas to ir darījuši. Līkumi, akmeņi, tomēr citreiz var piespiest neveiksmīgi laivu, iesmelt ar ūdeni vai pat apgāzt. Taču pats trakākais ir ne jau, ka tu apgāzies un esi slapjš. Ūdenim ir spēks, un laivu dabūt ārā, ja ir iesmelta ar ūdeni un piespiesta pie akmens ir diezgan grūti. 
  • Uz laivas esot, var likties arī mazliet garlaicīgi, teikšu pat vientuļi. Tāpēc jāizvēlas ir pareizas ceļa biedrs. Kas saprot Tevi kā cilvēku. Protams, ja jūs saprotaties, tad arī airēšana ies rokas rokā.
  • Nevajag baidīties, uz laivas var arī paēst un iedzert. Kā jau pirms tam minēju, brauciens tā ir atpūta. Sagatavo uzkodiņas, maizītes un dzērienus, kā nu kurš vēlas alkoholiskus vai bezalkoholiskus. 

Es par savu kompāniju, nu jau laikam 5/6 gadus, nemaz nešaubos, jautrība būs garantēta. 

Pulkstenis bija aptuveni 7 vakarā, kad brauciens bija noslēdzies. Saule bija piededzinājusi vaidziņus un airēšana patīkami nogurdinājusi. 

Iesaku jebkuram izmēģināt un būt uz ūdens… vai nu tā ir Ciecere, Gauja vai Lielupe.

Novēlu katram Būt ceļā! 

Detaļas:

Laivas izmaksas: 15EUR
Laiva: kanoe
Brauciena sākums: Zirņi, Saldus novads
Beigas: viesu nams “Ventas”, Raņķu pagasts
Brauciena garums: ~ 7 h



“…Ceeceres uppi, kas no Ceeceres ezera ceļļahs un pee Skrundes ar Wentu saweenojahs.”

/Kr. Barons 1859.gads/

Ceļot, arī 5 metrus, ir ceļot!

Komentāri

Populārākie Raksti

Uz augšu