Viens labums lietainam laikam ir, es beidzot atrodu laiku rakstīt. Siltajās vasaras dienās, ārpus darba, gribas baudīt dabu, būt ārpus telpām.
Bija 14. augusts, beidzot diena, kad laikapstākļi uzlabojās, lietus rimās. Tā bija diena, kad es ar draugiem devos pavisam nelielā atpūtā uz kurzemes pusi.
Būt ceļā, tas nozīmē būt kustībā!
Šoreiz mans bloga raksts ir par vienas dienas braucienu uz Kurzemi, Rīga – Jelgava – Saldus – Šķēde – Kuldīga.
Dodamies ceļā
Kā jau minēju, bija 14. augusts. No rīta lija lietus. Pēdējās dienās, tas nu jau likās pilnīgi normāli. Paķēru lietussargu, uzvilku siltākas drēbes un biju gatava ceļam.
Ja nemaldos, plkst.10:30 bija vilciens uz Jelgavu, kur satiku draugus, lai dotos tālāk ceļā ar mašīnu.
*Ja esi lasījis manus iepriekšējos stāstus, tad zini, ka transsporta biļetes pērku Mobilly aplikācijā, kas ir ātri, vienkārši un lētāk.
Pārsvarā savos ceļojumos dodos kopā ar dzīvesbiedru. Šoreiz viens no galamērķiem bija Šķēde, jo kādreiz dzīvesbiedrs šeit dzīvoja. Pārējās vietas apskatījām garām braucot. Tāda īsta plāna nebija. Kā vienmēr, laiks bija relatīvs.
Tāpēc šajā stāstā, ilgāk uzkavēsimies Šķēdē.
Ceļš līdz Šķēdei
Esmu cilvēks, kurš brokastis neēd. Un pēc garas darba nedēļas, brīvdienās mīlu gulēt ilgi.
Brokastis, protams, nebija ēstas. Paspēju vien pirms vilciena, paķer Narvesen kafiju.
Iebraukuši Jelgavā, satikām ceļa biedru, ar kuru talāk devāmies ceļā. Transportlīdzeklis bija mašīna. Nav daudz ko stāstīt par pašu ceļu līdz Šķēdei. Asfalts, lauki un pamestas mājas – tāds skats pavērās pa logu.
Pa ceļam iebraucām pusdienās Saldus kebabā. Saldus kebabs ir ļoti garšīgs. Iesaku katram to nobaudīt.
Šķēde
Nonākot galamērķī, atstājām mašīnu nelielā stāvlaukumā pie veikala. Agrāk tas esot bijis neliels tirzniecības centrs, šobrīd, sarkanā ķieģeļu ēka ir pamesta, ar dēļiem aiztaisīti logi, apkārt nesakopts, respektīvi pamesta ēka. Mazā telpiņā ir saglabājies vietējais veikals, kur var nopirkt maizi un pienu. Tajā esot, sajutos, ka esmu nonākusi pāris gadus pagātnē.
Tālāk ar kājām izstaigājām rajonu. Tur īsti pat daudz ko nebija staigāk. Dažās minūtēs paspējām iztaigāt, domājas, pilsētas centru. Lai gan ciems ir mazs, tajā ir bibliotēka, bērnudārzs, pasts un sporta laukums. Noteikti vēl kas, be īsti nemanīju. Klausījos vairāk draugu stāstus, kas dalījās savās atmiņās par to, kas Šķēdē ir mainījies un kas nav.
Jums arī patīk stāsti par pagātni? Es dievinu, kad cilvēki dalās atmiņās. Citreiz atmiņas ir tik spēcīgas, ka ar tām var nonākt laikā, kad notikums ir bijis. Tādas sirreālas izjūtas.
Par pašu Šķēdi
Šķēde atrodas Saldus novadā. Kopējā platība, esot 87,9 km2. Tajā dzīvo aptuveni 453 iedzīvotāji. Pati vieta tika izveidota 1945. gadā.
Šķēde ir izvietojusies Šķēdes upes krastos. 23 km no novada centra Saldus un 142 km no Rīgas.
Apdzīvotā vieta izveidojusies pie bijušās Šķēdes muižas (Scheden). Pēckara gados izauga par padomju saimniecības «Viesturi» (vēlāk «Šķēde») ciematu.
Mūsdienu Šķēdes pagasta teritorijā vēsturiski atradās Sārcenes muiža (Gut Sahrzen, Sārcene), Šķēdes muiža (Gut Scheden, Šķēde), Zutēnu muiža (Gut Sutten, Zutēni).
1945. gadā Kuldīgas apriņķa Kabiles pagastā izveidoja Viestura ciema padomi. Viestura ciems ietilpis Kuldīgas (1949-1958) un Saldus (pēc 1958. g.) rajonos. 1954. gadā Viestura ciemam pievienoja likvidēto Mežgaļu ciemu. 1956. gadā Viestura ciema kolhoza «Grauds» teritoriju pievienoja Kabiles ciemam, bet Viestura ciemam pievienoja Kabiles ciema kolhoza «Dzirkstele» un Vānes ciema kolhoza «Spartaks» teritoriju. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu un pārdēvēja par Šķēdes pagastu. 2009. gadā pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Saldus novadā.
…..
Tādā kā gravā, atrodas vecās dzirnavas ēka. Agrāk esot bijis arī parks. Laika robs ir darījis savu.
Dīķis pie dzirnavām aizaudzis, ēka pussabrukusi, lai gan durvis un logi ir aizstaisīti ar dēļiem, varēja manīt, ka iekšpusē vairs nekā nav, tikai gruveši. Parciņš, kas agrāk esot bijis, ir aizaudzis un vairs neizbrienams.
Dzīvesbiedrs dalījās ar atmiņām, ka savā laikā tur esot notikušas zaļļumballes, varēja atnākt pasēdēt un baudīt skaisto ainavu. Viņam ar likās, ka dīķī esot bijusi pat strūklaka. Atmiņas ir tādas blāvas, jo viss notika agrā bērnībā.
Tālāk devāmies uz Šķēdes muižas pili, kas atrodas viens dažu soļu attālumā no dzirnavām.
Muižu pamanīju jau iebraucot ciemā. No tāluma iespadīga arhitektūras ēka. Pieejot tuvāk, kā jau vairums mazu ciemu muižām, viss brūk un jūk. Lai gan man izskatījās, ka kaut kādi atjaunošanas darbi norit, bet nevar zināt.
Mums gan palaimējās un sanāca tikt iekšā muižā. Tomēr neko daudz tur nemanījām, izņemot to, ka ir nedroši un dzīvībai bīstami staigāt pa grīdām.
Apkārt varēja manīt sagruvušas ēkas. Dārzs ar ābelēm aizaudzis. Blakus muižas ēkai, izskatījās, ka ir atjaunota māja, kurā cilvēki mitinās.
Šķēdes muižas pils
Muiža pirmo reizi minēta 1461. gadā, kad ordeņa mestrs Johans Osthofs fon Mengede piešķīra Johanam Lēvam un viņa mantiniekiem zemes gabalu ar nosaukumu Grafiks. 1501. gadā Livonijas ordeņa mestrs Volters fon Pletenbergs to atdeva Mertenam fon den Brinkenam, kura ģimenei tas piederējis 200 gadus. 1729. gadā H. H. fon den Brinkena atraitne Mārgareta Veronika to pārdod savam dēlam Gideonam Heinriham fon Zassam.
Šedenas muiža tika uzcelta 18. gadsimtā. Abās parādes pagalma pusēs uzbūvēts šķūnis, kura galā stāvēja vienstāva mūra māja. Aiz ceļa atradās saimniecības pagalms ar staļļiem, šķūņiem, saimniecības ēkām un dzirnavu dīķi.
Muižas ēka tika pabeigta 1761. gadā. 2. stāvs tika uzcelts 19. gadsimta sākumā. Beigās tika uzcelta jauna ieeja un stūra tornis,uzcelts otrais stāvs un pilij piešķirts neogotisks izskats – ar stūra torni un centrālo rizalītu, kura centrā novietots Zasu dzimtas ģerbonis. Ēkā bija 35 istabas un ziemas dārzs. 19. gadsimta vidū Šķēdes upītes krastos pie muižas tika ierīkots angļu stila ainavu parks, bet pils priekšā nogāzē – daļēji regulāra plānojuma romantisks dārzs ar celiņiem un strūklaku. Muižā bija arī ķieģeļu ceplis, kurā gatavoja arī kārniņus un vēlāk arī drenu caurules. Darbojās arī spirta brūzis, trīs krogi un dzirnavas.
1883. gadā īpašnieks bija Džordžs fon Zass. Muiža palika fon Zasu dzimtas īpašumā līdz 1921. gadam. 1921. gadā muižu pārņēma Kuldīgas novada valde un tās centrs tika iznomāts privātpersonām. No 1925. līdz 1927. gadam pilī atradās pirmās klases pamatskola, un vēlāk tā kļuva par privātīpašumu. Ēkas īpašnieks no 1928. līdz 1940. gadam bija Kuldīgas novada Tautas skolu inspektors Jānis Laudams. Muiža Otrā pasaules kara laikā tika izmantota kā vācu armijas slimnīca. Pēc Otrā pasaules kara ēkā atradās padomju saimniecības “Viesturi” valde, no 1946. līdz 1991. gadam – Viesturu ciemata bibliotēka. 2004. gadā uzņēmums SIA “Neibergs un partneri” to nopirka izsolē par 48 000 LAT (65 203 EUR).
……
Apskatījuši Šķēdi – aizdomājušies par to, kā pagātnē tur ir bijis. Kā tie cilvēki, kas ir palikuši un dzīvo tur šobrīd, jūtas, ka mainoties laikiem, ciems ir izmiris. Vietas, kas bijušas pilnas ar cilvēkiem vairs neeksistē.
Ar šo es nobeigšu savu stāstu, likšu tev padomāt un aizdomāties. Nekas nav mainījies, arī šoreiz Tev novēlēšu Būt ceļā. Izbaudī katru sīkumu, ko mums dod dzīve. Jo var gadīties, ka skaistais parks, kur ej garām ikdienas, var izskatīties tikpat aizaudzis un neesošs, kā tas, ko manīju Šķēdē.
Tālāk mēs braucām uz Kuldīgu. Pastāvējām uz tilta, novērtējām Ventas rumbu. Iegājām Rimi nopirk ēdienu. Izskrējām cauri parkam un devāmies uz mājas pusi.
BŪT CEĻĀ, TAS NOZĪMĒ BŪT KUSTĪBĀ! TIEKAMIES NĀKAMAJĀ STĀSTĀ
